| 12:06p |
Literatūra
Katru reizi, iesniedzot kārtējo tekstu rakstniecības kursam, mani māc nenormālas šaubas. Nē, tā pat varbūt ir kaut kāda kauna sajūta? Apmēram tā, ka nu tagad gan atklāsies, ka es zviedriski vispār neprotu rakstīt, mani teksti visi kā viens ir sūds, bet it īpaši šis, nu konkrēti šis vispār ir kaut kas drausmīgs... Un tad es online platformā redzu, ka pasniedzēja ir uzrakstījusi komentāru, bet es ilgi nevaru saņemties vērt vaļā un lasīt, jo man ir sajūta, ka viņa tieši tā arī būs uzrakstījusi, ka teksts ir vienkārši drausmīgs, varbūt iepriekšējie vēl bija kaut cik līmenī, bet nu šis vispār nekam neder. Varbūt pat būs uzrakstījusi, ka man labāk neturpināt šo kursu, kāpēc es, tāds nejēga, vispār pieteicos, es ar saviem tekstiem labākajā gadījumā varētu mazus bērnus biedēt. Nu tā kaut kā. Bet nekad tā nav, nu nekad. Komentāri ir visnotaļ pozitīvi, jā ir arī piebildes, ko uzlabot, kurās vietās. Man pat izskatās, ka viņa drusku par maigu manu tekstu apstrādā. Taču tie pozitīvie komentāri iedvesmo, ka tas un tas stilistiskais paņēmiens ir ļoti labs, tas un tas salīdzinājums ir vispār super, nu jā, vajag man šitādus komentārus, par daudz ko vispār vajag. Kur lai vēl pie tādiem tiek? Kādos vēl kursos jāpierakstās? |