Oi, mans mīļākais frizētavas stāsts ir par sievieti, kurai bija ļoti gari mati. Līdz zemei. Jo, lūk, viņas vīrs gribēja, lai viņai būtu ļooooti gari mati. Vīrs bija jūrnieks, ja kas. Un tā sieviete tik audzēja matus arvien garākus. Bet mati jau nav ļoti viegls materiāls un sievietei no matu svara sabojājās kakla skriemeļi. Turklāt sabojājās tik ļoti, ka viņa esot gandrīz nomirusi. Nu kaut kā galīgi nebijis labi. Izkāmējusi pavisam un nomocījusies, kādu laiku varējusi tikai gultā gulēt kā paralizēta. Cietusies, kamēr beigās matus tomēr nogriezusi. Un tad vīrs-jūrnieks viņu pametis. Tā, lūk.
Stāsta morāle ir tāda, ka pārāk gari mati ir neveselīgi. Man friziere bija tās nabaga sievietes šausmīgi garos matus kopusi. Sievietei esot bijis jāstāv uz krēsla, kamēr friziere viņai ķemmējusi garos matus. Un mazgāšana vispār esot bijis neiedomājams process.
Stāsta morāle ir tāda, ka pārāk gari mati ir neveselīgi. Man friziere bija tās nabaga sievietes šausmīgi garos matus kopusi. Sievietei esot bijis jāstāv uz krēsla, kamēr friziere viņai ķemmējusi garos matus. Un mazgāšana vispār esot bijis neiedomājams process.