Es izdomāju, ka jāatsāk rakstīt vēstules. Kaut vai elektroniskās. Dzīvojot te, uz vietas, taču parasti nav tādas vajadzības - uzrakstīt kādam draugam, kā tev klājas, uz kādas ielas tu dzīvo, kā uzvedas tavi kaimiņi, ko tu ēd, ko tu dari brīvdienās. Jo var taču sazvanīties, satikties, apmainīties īsziņām. Un tā mēnešiem ilgi tu nezini neko par cilvēku, kas dzīvo pusstundas braucienā no tevis un strādā blakus tavai darbavietai. Nejauši satiekoties naktī Vecrīgā, jūs abi izbrīnīti iesaucaties: "Ko tu šeit dari?", nospriežat, ka obligāti kaut kas jāsarunā, un aizejat katrs uz savu pusi, lai atkal neredzētos dažus mēnešus līdz nākamajai nejaušībai.
Un tāpēc paldies tiem, kas tagad aizbrauca. Uz Dublinu, uz Londonu es sūtīšu īstas, "genuīnas" elektroniskās vēstules ar stāstiņiem par to, kas notiek Latvijā, un kā mazs bērns brīnīšos par svešo zemju tikumiem.
Un tāpēc paldies tiem, kas tagad aizbrauca. Uz Dublinu, uz Londonu es sūtīšu īstas, "genuīnas" elektroniskās vēstules ar stāstiņiem par to, kas notiek Latvijā, un kā mazs bērns brīnīšos par svešo zemju tikumiem.