Gaišās Puses kungs

Artis un Alise klusēja maz, lamājās daudz, bet ne pārāk, vairāk gan kliedza, sēžot priekšā brīžiem bija bail, ka netiekam notašķīti siekalām, bet māksla tača prasa upurus, nu, padomāsi, uzspļaus mums ūdeni, bet kā gan būtu jājūtas skolotājai, kas, kā pēc kontingenta rādās, atvedusi sev līdzi veselu humanitārā novirziena klasi, tādas mazas Alises, kuras pagaidām nezin, ka ir lezbietes, bet - ja nu kas? Nekad neko nevar zināt, visām taču nepagadīsies tāds Artis - dzejojošs galdnieks ar jūrnieka ambīcijām un tādu a la Cīņas kluba kompleksu, varētu saukt par Voldiņciema delūziju, ar kuru varētu sarunāt tikties reizi gadā šādā pārgājienā gar jūru, slepenā skumjā mīla, reversais Kuprainais Kalns. Un beigās nepaliek pāri nekas no Gustavo bungām un vārdiem, nekas no mēdīšanās un lauku akcenta, nekas no hokeja fanu bazūnēšanas; vienmēr "pēdējais" ūdens šoreiz izbeigsies pavisam, bundziniecei Justīnei operatora atbilde vēstīs: "Telefons, kuram Jūs zvanāt, atrodas jūras dzelmē"!", tēvs-gaiļu indētājs zāģēs, virpos un līmēs savā gaterī; krutie senči, baigie bosi-juristi, un māsa pie virtuves galda kaut kur Rīgā ēdīs brokastis, bet beigās paliek tikai klusums.

P.S. Bet mājupceļā mums pievienojās žurkulēns, mazs un dumjš. Tas nesaprata, ka ārā ir sals un jau vēls, bet tipināja pa kanālmalu gar pašu celiņu, kaut ko ostot sasalušajā zemē. Cilvēki nāca un gāja garām, bet grauzējiņš nelikās traucēts, nebaidījās nenieka. Laikam beigās tomēr apvainojās par nepietiekami izrādītu uzmanību un aizšmauca aiz koka pašā kanāla krastā. Baigais žipers.