![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
"-We’re running from the hopeless emptiness of the whole life here, right?
-The hopeless emptiness?
Now, you’ve said it.
Plenty of people are on to the emptiness, but...
it takes real guts to see the hopelessness..."
Hopeless emptiness. Trakajam Džonam no Revolūcijas ceļa izdevās ļoti precīzi aprakstīt to, kas man šodien "iedegās par Latviju". Pēc desmitiem vakarā gaidot pie tirgus trolejbusu, šķiet, ka apkārt ir tikai dzīves pabērni, kas diņģē santīmus "pēdējam autobusam", narkomāni, alkoholiķi, bomži un urlas. Agrāk taču tā nebija, nu, es domāju, 2000-ajos gados. Līdzīgu sajūtu par stacijas apkārtni atceros no 1997-98-99, defolts un tā. Trolejbusā lasīju Kehra interviju LD, un tā bezcerības sajūta pastiprinājās. Atcerējos, ka, lai cik bija sūdīgi senāk, šķita - drīz būsim Eiropā un tad dzīvosim kā tur. Pēc tam - nu esam Eiropā, nu tagad tam jāsākas. Tagad vairs nav uz ko cerēt, nu pilnīgs fuck. Kehris beidzot pasaka to, par ko jau labi sen dažādi ekonomisti un avīžu komentētāji bažīgi sačukstas: Godmanis patiesībā NESAPROT makroekonomiku. Mēs to jau pieredzējām deviņdesmito sākumā, hehe, tikai izlikāmies, ka aizmirsām, vai ne? Rajonā (kursīvs lietots apzināti) izkāpjot, tā sajūta pastiprinājās, lai gan šoreiz uz ielas nebija neviena dīlera vai džankija, tomēr pēkšņi uznāca apdraudējuma sajūta. Sapratu, ka neviens, burtiski NEVIENS izņemot pašu tevi nepasargās, ja kādreiz kāds izmisis heroīniķis izdomās uzbrukt, un labi vēl, ja tikai ar nazi. Drūma geto sajūta pārklāj visu Rīgas labā krasta dienvidgalu, sākot jau no Vecrīgas. Policijas patruļbusiņus vēl šad tad var redzēt, taču skaidrs, ka tā jau ir agonija. Pat nācijas asinis, radikāļi, ir panīkuši un bezcerīgi. Kamon, nacionālradikāļi pievēršas sociālajiem jautājumiem, jo viss pārējais vairs nevienam nešķiet aktuāli. Un Zatlers, kas runā par gaismu tuneļa galā, par kuru jābūt pārliecībai, lai tu būtu gatavs smagi strādāt un no visa kā atteikties, šoreiz ļoti trāpīgi ir norādījis: to mēs šobrīd nejūtam. Un neredz arī, no kurienes radīsies tie līderi, "misters X, kurš pamodinātu dusošo princesi". Visi kaut ko ņemas ar pilnīgāko idiotismu, gan koalīcija, gan opozīcija pinas tik maziskās intrigās, it kā mums joprojām būtu treknie gadi. Rādās, neviens vēl nav sapratis, ka tagad tiešām pa vecam vairs nevar un nedrīkst.
-The hopeless emptiness?
Now, you’ve said it.
Plenty of people are on to the emptiness, but...
it takes real guts to see the hopelessness..."
Hopeless emptiness. Trakajam Džonam no Revolūcijas ceļa izdevās ļoti precīzi aprakstīt to, kas man šodien "iedegās par Latviju". Pēc desmitiem vakarā gaidot pie tirgus trolejbusu, šķiet, ka apkārt ir tikai dzīves pabērni, kas diņģē santīmus "pēdējam autobusam", narkomāni, alkoholiķi, bomži un urlas. Agrāk taču tā nebija, nu, es domāju, 2000-ajos gados. Līdzīgu sajūtu par stacijas apkārtni atceros no 1997-98-99, defolts un tā. Trolejbusā lasīju Kehra interviju LD, un tā bezcerības sajūta pastiprinājās. Atcerējos, ka, lai cik bija sūdīgi senāk, šķita - drīz būsim Eiropā un tad dzīvosim kā tur. Pēc tam - nu esam Eiropā, nu tagad tam jāsākas. Tagad vairs nav uz ko cerēt, nu pilnīgs fuck. Kehris beidzot pasaka to, par ko jau labi sen dažādi ekonomisti un avīžu komentētāji bažīgi sačukstas: Godmanis patiesībā NESAPROT makroekonomiku. Mēs to jau pieredzējām deviņdesmito sākumā, hehe, tikai izlikāmies, ka aizmirsām, vai ne? Rajonā (kursīvs lietots apzināti) izkāpjot, tā sajūta pastiprinājās, lai gan šoreiz uz ielas nebija neviena dīlera vai džankija, tomēr pēkšņi uznāca apdraudējuma sajūta. Sapratu, ka neviens, burtiski NEVIENS izņemot pašu tevi nepasargās, ja kādreiz kāds izmisis heroīniķis izdomās uzbrukt, un labi vēl, ja tikai ar nazi. Drūma geto sajūta pārklāj visu Rīgas labā krasta dienvidgalu, sākot jau no Vecrīgas. Policijas patruļbusiņus vēl šad tad var redzēt, taču skaidrs, ka tā jau ir agonija. Pat nācijas asinis, radikāļi, ir panīkuši un bezcerīgi. Kamon, nacionālradikāļi pievēršas sociālajiem jautājumiem, jo viss pārējais vairs nevienam nešķiet aktuāli. Un Zatlers, kas runā par gaismu tuneļa galā, par kuru jābūt pārliecībai, lai tu būtu gatavs smagi strādāt un no visa kā atteikties, šoreiz ļoti trāpīgi ir norādījis: to mēs šobrīd nejūtam. Un neredz arī, no kurienes radīsies tie līderi, "misters X, kurš pamodinātu dusošo princesi". Visi kaut ko ņemas ar pilnīgāko idiotismu, gan koalīcija, gan opozīcija pinas tik maziskās intrigās, it kā mums joprojām būtu treknie gadi. Rādās, neviens vēl nav sapratis, ka tagad tiešām pa vecam vairs nevar un nedrīkst.