Gaišās Puses kungs

Vārds deadline man asociējas ar kaut ko ļoti sliktu, tā, it kā tu sēdētu mājā ar aiznaglotiem logiem lauka vidū, namiņam virsū lēnām un draudīgi vienā rindā nāk virsū zombiji, ieroču nav, ir tikai telefons, taču piezvanīt kavalērijai nevari, jo līnija ir "nomirusi". Un tā tu sēdi ar norautu klausuli rokā un ar klusu izmisumu raugies uz neapturamo un bezkaislīgo ļaunumu. Un nu tev ir skaidrs: "Tās ir beigas!"

Ā, nu jā, vakar bija. Vajadzēja apsveikt Aki, Amanu, Lamu, Mungiju, Misteru Jungu, Gimnastu, Čivu, Afeju un Puzirjoku, un visus pārējos arī. Aizmirsu. Nu nekas.

Melnā ziede 2/5 jeb Kas notika pirms tam?

50 gadus pirms liktenīgās maija dienas Vecais Andžs, kuru tolaik visi vēl sauca par jauno Andžu, pamodās. Nodziedāja gailis. Andžam tas bija pavisam parasts, uz laktas un ar griezīgu balsi. Andžs neskatījās kalendārā. Viņam tāda nebija. Drēbju viņam arī nebija daudz, tāpēc nenācās meklēt, ko tādu vilkt mugurā. Lai gan diena solījās būt svinīga. Šodien viņi taisījās pabeigt melerācijas darbus.

Andžs bija parasts puisis ar švaku radošo. "Bet tas nekas," viņš nodomāja. "Vismaz es neesmu govs." Izskats viņu satrauca, pat ļoti. Tāpēc viņš vienmēr valkāja baltu. Īpatns viņš nebija, neko daudz nesapņoja, brokastis arī negatavoja. Viņš tās ēda. Todien tas bija tik dīvaini, bet arī tik īpaši - brokastis likās garšīgas!

Andžs bija dikti runīgs, taču melerācijas darbos viņš tik un tā nekā īpaši neizcēlās, lai gan tos vadīja. Nelīdzēja pat melnā ziede, ko viņš smērēja matos, lai tie būtu taukaināki.. Viņš tāpat neatšķīrās no nestandarta dzīvespriecīgajiem cilvēciņiem. Bet Andžam patika vienādība un pelēkā masa. Lai gan labprātāk viņš risināja nevienādības un lietoja caurspīdīgus tilpumus. Viņš ļoti mīlēja cilvēkus, paretam arī dzīvniekus, lai gan nesmādēja arī putnus.

Mēteļa viņam nebija, bija pufaika, taču bija silti, tāpēc to viņš atstāja mājās. "Maija mēnesis, kā nekā!" nosmēja par savu asprātību Andžs un devās uz melerācijas darbiem.

-Klau, tu zini to meitieti?

-Kādu meitieti?

-Nu taču Kapu Broņu! Tai jau astoņpadsmitais pavasars, bet vēl brūtēs staigā.

-Būs jāpiekāpj...

Andžam nebija ne jausmas, par ko iet runa. Taču šodien viņi pabeidza rakt Gurķīti. Piņķos runāja, ka Broņa neesot diez ko smuka, taču strādā metāllietuvē. Pirmrindniece esot. Andžam sāka kāroties nodibināt kontaktu un uzstādīt mērķi. Dungojot Murlinas Munro dziesmiņas, vēlme arvien pieauga. Viņš nenocietās un nolēma aiziet uz kapiem...

Es tikko sajutos kā pelēkās masas ļaunās rokas, kas salauž marioneti, kura ir ļoti atšķirīga.
Man palika kauns par sevi.
Visi taču kādreiz bijām pokemoni.