Gaišās Puses kungs

Man dažreiz uznāk iracionāla un nepārvarama tieksme sekot kaut kam līdzi. Piemēram, es nezinu, kad un kāpēc (patiesībā, zinu gan, bet nestāstīšu taču visiem, ka pēc stulbas komēdijas 51 štats noskatīšanās, kur mani riktīgi piedūra Roberta Kārlalila tēlotais Fēlikss De Sūza) es kļuvu par Liverpūles futbola kluba fanu. Ne jau tādu fanu, kas sakrāso sarkanu seju, uzvelk galvā Carlsberg mucu un iet dedzināt Mančestras United stadionu, bet par tādu fanu, kas sāk dziedāt You'll never walk alone pēc neticamās uzvaras pendeļu sērijā ČLīgas finālā pret Milānu, izvelkot neizšķirtu no 0:3. Un tagad es katru nedēļu paskatos, kas ar AknuBaseinu notiek Premjerlīgā vai ČempionLīgā, re, Vigana sagrauta sestdien 3:0 un tagad mēs pakāpāmies uz 3. vietu, prieks, vai ne?

Un es zinu, ka pārējiem tas ir pilnīgi pie kājas vai vēl pie augstākas vietas, un man patiesībā arī, bet tomēr, vismaz kaut kas iet uz augšu, iestāsti sev un tad viss tev būs, nē, ne jau tu, es runāju pats ar sevi, man tagad vajag izrauties no 0:3, labi, čau.