Šodien tāds jāpāniski-filozofisks garīgais.
Redzēju brīnumskaistu dabu, par kuru sajūsminos vēl joprojām.
No rīta stāvot peronā, gaidot savu elektrovilcienu, skatījos uz priekšu, kur kalni.
Kalnu virsotnes bija zemos, pelēkos mākoņos, no kalnu apakšas gaisā cēlās miglas strēmeles, izskatījās, ka tur kādi mītiski milži pīpē savas pīpes.
Tas viss tik reāli un skaidri, ka rodas sajūta, ka tā pasaule, kas ir cilvēku ikdienā - prozaiskā un sausā, nemaz neeksistē, un ir vairāk mīts, nekā šie milži ar pīpēm, kas tik harmoniski izskatās blakus augsti tehnoloģiskajai apkārtnei
Tas vēl nebija viss. Pa vilciena logiem vēroju jūru. Dzelzsceļš atrodas kāreiz jūras krastā, dažus metrus no ūdens. Nezinu kāpēc to ir nolikuši tik tuvu. Laikam, kalnu dēļ, jo krastmala ir vienīgā vieta, kur ir taisns reljefs.
Tātad, jūra. Tā šodien arī ir brīnumu pilna. Neredzēti mierīga, ne mazākā vilnīša. Tādu jūru es neesmu redzējis. Parasti nemierīgā, draiskā, dažreiz pat bangojošā un trokšņu pilnā Japānas jūra ir kļuvusi mierīga kā dārzs vasaras naktī - ne mazākās kustības. Ko tas atgādina? Pirmais kas nāk prātā, tālo austrumnieku dejas. Lēnas un līganas, ar to arī skaistas.
Vienkārši ūdens plakne, kas aiziet tālumā, saplūstot ar pelēkām debesīm. Vienu brīdi pat šķita, ka šeit, kur es esmu, ir zāle, pāris koki, bāka un tālāk nav nekas - pelēks bezdibenis. Tik ļoti jūras krāsa bija līdzīga debess krāsai. Tikai žilbinoši baltas kaijas lidoja zemu virs ūdens, izskatījās, ka tās lido tajā begala pelēkajā gaisā.
Kad izgāju no elektrovilciena, vēl viens pārsteigums bija klāt. Šeit jūra arī bija mierīga, bet ne pelēka, tomēr nelieli vilnīši laizīja laivas krastā. No jūras pūta silts, smaržīgs vējš, sāļš vējš. Japāņi to sauc par siokaze, kas ir "sāļš vējš". Tomēr, skaidri var redzēt, ka tai krastā ir jūrai pavasaris, kura smarža nonāk līdz šejienei, kur naktī uzsniga sniegs.