Man ir nostaļģija uz Rīgas Stacijas laukuma deviņdesmito vidus belašiem no tantēm ar siltajām belašu kastēm pa sešpadst santīmiem.
Remdēju ar uzmikrovilnētiem mūsdienu belašiem mūsdienu Rīgas nočņikos pa astoņdest centiem, bet nav īsti tas, ehh.
Un arī uz padsavienības sabrukuma brīža neiepakotajiem ķimeņu radziņiem pa vienpadst kapeikām. Radziņi, atšķirībā no plombīra salčuka un belašiem, ir ļoti apdraudēta suga. It īpaši ķimeņu. Tikai dažas mazās ceptuves (tipa Kuldīgas, varbūt Valmieras vai Limbažu) tādus vēl ražo, dažos retos Rīgas mazveikalos kādreiz var atrast.
Un par Matīsa/Brīvības stūra Karstās Maizes ceptuvi-veikalu ar asā apmetuma sienām un pulētajām misiņa margām un turienes bagetēm (kuras sauca par karsto maizi, nevis par bagetēm) labāk pat nedomāt, šņuk.