Pirms pāris dienām, pamostoties no rīta, žāvādamies bridu uz kafijas aparāta pusi, lai nospiestu To Pogu.
Megumi mani paķēra pie rokas un sacīja, ka ārā esot kāds kungs, kurš viņu uztrauc.
Žāvas pazuda tai pašā mirklī un arī prāts uzreiz kļuva ass un svaigs, jo, nu, ja sieva saka ka ārā ir kungs kurš viņu uztrauc, tad, laikam, jāieklausās.

Ieslīdēju čībās un visā nakstkrelā izgāju ārā paskatīties.

Tik tiešām, kāds kungs, laikam bezpajumtnieks, laikam izdomāja ka tagad dzīvos zem kāpnēm tieši manu ārdurvju priekšā un jau kravāja kartona kastes.
Pajautāju vai varu palīdzēt. Kungs salecās, trīcošā balsī pateica ka pazudīs precīzi deviņos trīsdesmit un vēl pateica, ka ir karsts un paskaidroja, ka viņam ir salūzuši ratiņi.
Nebija garīgais jautāt kādi ratiņi ir salūzuši un kā tas ir saistīts ar kastu kravāšanu, tāpēc vienkārši atgriezos dzīvoklī. Pēc minūtes, paskatoties monitorā, nebija ne miņas ne no kunga, ne no kastēm.
Mazliet žēl, ka neko nevarēju palīdzēt, bet ko tādu redzēju pirmo reizi.