Jā, par to arī onkam pajautāju.
Sākumā viņš man izstāstīja ka kādu laiku skolā Okinavā viņam kaklā bija piekārts "dialekts" vārds uzrakstīts uz koka gabala. Dialekts toreiz bija tāds kā lamuvārds, jo ne centrālā valdība, ne okupācijas spēki (Okinava pēc kara bija ASV sastāvā, okupēta), nevēlējās kultivēt salinieku pašapziņu, bet tagad izglītības ministrijā esot cilvēki, kuriem valodas rūp un tāpēc gan okinavā, gan šeit, tokijas dienvidu salās, vietējo valodu bērniem māca cik vien spēj un kultivē interesi. Savādāk vēl viena paaudze un Hačidžō valoda būs vēsture.