Kādu laiku strādāju nelielā japāņu uzņēmumā.

Nevienu dienu nejutu, ka eju uz darbu, jo kolēģi bija silti un draudzīgi, birojs bija Šibujā, arī darbs nebija briesmīgi smags.
Kad nāca laiks pārskatīt algu, tad viens no direktoriem ieminējās, ka nu nevar man maksāt vairāk, jo es ir ārzemnieks un nespēju pienest to pašu vērtību ko var pienest japāņi. Pajautāju kāda tieši ir pievienotā vērtība japāņiem, bet sakarīgu atbildi nesaņēmu.

Pēc kāda laika direktoru galds pamanīja, ka Jānis strādā labi, tāpēc būtu ģeniāli atrast vēl kādus ārzemniekus. Atrada arī: Šrilankā un Kambodžā. Biškiņ māk japāniski, bet nav ne profila izglītības, ne pieredzes. Toties lēti un ārzemnieki. Diezgan ātri noprata, ka ar tiem ārzemniekiem negāja un tad nu direktori zināja jautāt Jānim kāpēc tie ārzemnieki nespēj strādāt tāpat, kur ir tā maģiskā starpība.
Tajā brīdī man pieleca, ka vispāri viss šis mīļais un draudzīgais kolektīvs redz mani kā, nu, tādu Džamšutu no trešās pasaules valsts kurš vārtīsies dubļos par sviestmaizi un kurš ir kaut kur starp cilvēku un suni.

Japāna savādā kārtā iemācīja konfrontāciju, tāpēc vienā pusdienlaikā salasīju kolēģus kuriem kaut mazliet uzticējos un jau to apspriedām tiešos vārdos un apkārt nestaigājot.
Rezultātā aizgāju gan es, gan viena jaunkundze izglītota Anglijā. Pēc laika vēl viens no tiem, ar kuru bija apspriede. Vēl viens palika un joprojām tur strādā.
Pēc pāris gadiem uzņēmums uzbrauca sēklim un viņu pārdeva.