Sala ģeoloģiski un kultūrvēsturiski ir sadalīta divās daļās: sakašita un sakaue.
Sakašita ir veta starp diviem lielajiem vulkāniem un sakaue atrodas Mihara vulkāna dienvidu pusē, diezgan augstu virs jūras līmeņa. Abas daļas savieno viens pāris kilometrus garš ceļš augšup kalnā gar klinti, kas arī dod viņām nosaukumu. Ceļš kalnā ir Saka, un kas ir apakšā ir Šita un augšā ir Ue. Ļoti vienkārši.

Sakašita ir vieta, kur viss notiek: lidosta, ir pat banka, divi kultūras centri, kaut kādi veikali, uzņēmumi un vispāri dzīves publiskā daļa. Sakašitā dzīvo apmēram puse no visiem saliniekiem.

No citas puses, Sakaue būtībā ir izstiepta gar vienīgo ceļu ap salu un ja nobrauc no ceļa nost, tad ir ātri atduras pret tumšiem džungļu ceļiem un aizdomīgām kalnu takām.
Sakaue cita īpašība ir tāda, ka salas senākā vēsture ir saistīta tieši ar šo daļu. Tieši no Sakaue nāk senais stāsts par septiņiem mūkiem, kuri iebrauca Aigae ostā, bija slimi un salinieki tos izgrūda kalnos; to mūku spoki rēgojoties vēl šobaltdien.

Gandrīz katru dienu braucu caur Sakaue un domāju par to kāpēc tur nekā nav. Gar ceļu ir mājas, ir samērā daudz cilvēku, ir pat divas skolas, bet ekonomiskā aktivitāte ir minimāla. Tie pāris veikali kas paliek, knapi elpo un vienīgais, kas aktīvi darbojas ir karstie avoti. Domāju par to, kāpēc Sakaue cilvēki nav ekonomiski aktīvi un kā to varētu projecēt uz kādu citu vietu.