| Sākumā bija doma rakstīt par japāņiem un kafiju, bet tad labi, ilgi padomājot kļuva skaidrs, ka par japāņu un kafijas attiecībām man ir daudz neskaidrību. Jebkurā gadījumā, jau dažus gadus Japānā notiek kafijas būms, tāpēc kafijotavas ir daudz un dažādas, arī vietas kur var nopirkt labu kafiju ir pavairojušās.
Par kafijotavām runājot, tās vien vērojot kļūst skaidrs, ka šis nav pirmais kafijas būms. Varētu būt trešais, jo man sanāk izdalīt trīs ļoti dažādus kafijotavu stilus.
Pirmais, senākais, Džunkissa, nāk no pirmskara gadiem, droši vien no Taišo laikmeta. Tās ir iestādes, kur var just to laiku Anglijas ietekmi dekorā. Fonā gandrīz obligāti spēlē klasiskā mūzika, ēdienkarte sastāv no kafijas un kūkām un apmeklētāji bieži ir gados vecāki cilvēki. Kafiju pasniedz no japāņu sifoniem, kas jau pats pa sevi ir piedzīvojums. Kafija ir laba, kūkas ir labas, atmosfērai nav ne vainas. Diemžēl tādās iestādēs bieži ir (vai vairs nav, bet bija) atļauts pīpēt, tāpēc ir pamanāms viegls smacīgums, kuru arī varētu piedēvēt 20.gs. sākuma atmosfērai. Jo jā, visi pīpēja.
Otrais paveids, kurš, droši vien, nāk no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas un kuram es nevaru īsti atcerēties nosaukumu. Var redzēt kā mainījās vidējā japāņa pasaules uztvere: pseidoviktoriāņu greznumu nomainīja lietišķs lakoniskums un praktiskums, kafijas kvalitāte ir kritusies un ir apmēram starp "phe" un "būs ok", cenas arī ir zemākas. Izveidojās arī pirmās tīkla kafijotavas. Astoņdesmito gadu japānim vairs nav laika baudīt dzīvi vērojot mežģinēs ģērbtās viesmīles tabakas dūmu miglā, tagad ar kolēģiem pa ātro ir jāpaķer kāda tase un jāskrien tālāk taisīt biznesus. Apmēram ap šo laiku sākās arī automātos pārdodamo kafijas kanniņu fenomens. Dziļi grauzdēta robusta, apdullinoši rūgta un ar sliktu dūšu izraisošu smaku kafija mazās, 170ml bundžās katrā kafijas automātā. Salarīmeņa epitome būtu ieraut tādu bundžu, uzpīpēt kādu cigareti bēdājoties par to, cik viss ir slikti, un ejot strādāt virsstundas tālāk. Tādas kafijas fenomens nav galīgi izzudis, bet spriežot pēc tā, ka automāti iet mazumā, es neesmu vienīgais, kuram tā kafija nešķiet garšīga. "Tas nav garšas jautājums! Dzīvei ir jābūt skarbai!", teiktu to laiku salarīmens.
No šī otrā, skarbā kafijas viļņa nāk japāņu paradums dzert dziļi grauzdētu kafiju. Es nekad to īsti neesmu sapratis - kāpēc cilvēkiem patīk dedzinātas eļļas smaka un rūgtums, bet nu, japāņiem ir savas garšas kārpiņas. Es daudz ko nesaprotu un, laikam, nevajag arī.
Japāna nebūtu Japāna bez Amerikas iespaida un trešais vilnis ir amērikānisks. Labākajā vārda nozīmē. Pirms kādiem sešiem gadiem pa visu Tokiju uzradās "coffee stand"-stila vagoniņi un mikrokafijotavas, kur kāds hipijveidīgs jaunkungs taisīja diezgan jaukus uzlējumus ar vairāku pupiņu izvēli. Ar laiku tas pārauga espresso būmā un Tokijā tagad var dabūt tiešām labu espresso un tagad izskatās, ka ši vilnis zaudē spēku, jo kafijotavu ir mazāk, toties kafijas aparāti, uzlejamie gādžeti un citi piederumi ir daudz pieejamāki salīdzinot ar laiku pirms šī būma. Tokijā ir parādījušās vairākas stabilas un augošas kafijotavas ar lielisku kafiju un savu unikālu stilu, kas noteikti ir moderna vēsma. Interesanti ir tas, ka šīs iestādes ir protesta iemiesojums. Ienākot iekšā neviens vairs nesaka "iraššaimasē", kā to darīja visur citur, ar tevi vienkārši sasveicinās. Arī mežģīņotās kleitas un gandrīz absurdā pieklājīgā valoda ir izmesta miskastē -- tagad kafijotavu darbinieki runā vienā līmenī ar apmeklētājiem. Tās ir labas vietas, jo vismaz man nav jādomā kā runāt un kā uzvesties, var vienkārši atrasties savā vietā un nejusties nepareizi.
Šī kafijotavu viļņa iespaids ir maiga pretestablišmenta kustība, kur tiek lauztas vecās tradīcijas un ieviestas jaunās.
Par pašu kafiju runājot, arī Japānā aug kafija, bet, diemžēl, pārsvarā to sagandē ar dziļo grauzdēšanu un garšo viņa tāpāt kā noneim "frenč roast" no Miyama bodes. |