Parasti gados jaunāki japāņi nerunā par politiku, reliģiju vai gaumēm, jo visiem ir ieaudzināta Wa saglabāšanas dziņa, kur jebkāds dzena nekā neeksistences traucēklis tiek likvidēts.
Apmēram kā jokā par kādas ģimenes dēlu, kurš aizgāja budistu klosterī un raksta vēstuli: "man iet nekā". Ja kādam bija tas prieks doties izbraucienā ar japāņu jauniešiem, it īpaši pilsētniekiem, tad, laikam, ir pazīstama tā jocīgi mierīgā tukšuma sajūta, kuru japāņu jauniešu tusiņi atstāj. Tas nav ne slikti, ne labi, tas vienkārši ir.
Vecāki japāņi un dienvidnieki parasti ir savādāki un ar diezgan spēcīgiem viedokļiem, kuri tiek izteikti kad vajag un kad nevajag.

Kāpēc es par to visu rakstu?

Pēdējie mēneši Tokijā ir viens liels cirks. Viss notiek tikai Olimpiādes dēļ. Mākoņi debesīs, koki parkos, sienāži zālē un pūkainie kucēni: tas viss eksistē tikai olimpiādes dēļ. Vismaz tāds rodas iespaids dzīvojot pirmsolimpiādes histērijā.
Absolūtais vairākums ir pret olimpiādi, bet tie, kuri ir par, pretiniekus apsaukā par valsts ienaidniekiem. Jā, tieši tā, tas viss tiek pēkšņi politizēts un radikalizēts.
Bet nu, tiem kungiem, kurus daži uzskata par svarīgiem, tautas viedoklis īpaši nerūp, tāpēc olimpiskās spēles notiek.

Tagad, kad svētdienās no rīta atbrauc mājas saimnieki uzkopt apkārtni, man pietiek tikai iziet uz skliekšņa un sākas viedokļu apmaiņa gan par olimpiādes nevajadzīgumu, gan par ārkārtas situācijas bezjēdzību. Pēkšņi var runāt gan par politiku, gan par gaumēm. Var redzēt, ka kaut kas ir salūzis un vairs nav tā, kā ir bijis iepriekš.