Jau vairākus gadus braucot uz Hakones vulkānu vēroju ceļmalas strautus.
Viens strauts ar laiku sāka izzust, akmeņi apauga ar sūnām un meža krūmi sāka iekāpt gultnē... Par tā eksistenci jau biju uz laiku aizmirsis, bet pirms pāris gadiem pamanīju, ka sūnas pazuda, krūmi izžuva un divās vietās no spraugām zemē nāk tvaiki. Ir parādījies arī ūdens; mazliet silts, bet dzidrs.
Šogad gar strautu braucot konstatēju, ka ūdens vairs nav dzidrs, bet ir balts un puto, arī pamanāmi karsts.
Ja tā turpināsies, tad ceļmalā radīsies sēra geizeris.

Kādreiz, vēl tīņa gados, visai sūrā putenī gāju pa ielu Daugavpilī. Bija diezgan vēls vakars, pa ielām neviens īpaši nestaigāja, turklāt tādā salā.
No ielas otrās puses uz manu pusi kustējās kāds jaunkungs. Sākumā domāju, ka urla, bet nu, vientuļš urla spelgonī nav pārāk liela problēma.
Urlas kungs pa to laiku pienāca klāt, sasveicinājās, pajautāja uz kurieni es dodos. Atbildēju, ka mājup, uz ko saņēmu piedāvājumu iet kopā. Aizgājām arī.
Kādu laiku gājām sejas iespieduši šallēs un skatoties tikau uz to nelielo redzamo ceļa pleķi kāju priekšā, jo sniegs neganti sita pa seju, gribējās paslēpt seju pēc iespējas dziļāk. Runāt nebija iespējas, jo atverot muti elpu aizrāva vējš.
Uz kāda pagrieziena urlas jaunkungs sacīja, ka viņam tagad jāiet. Labi. Atvadījāmies un aizgājām katrs savā virzienā.
Joprojām nav ne jausmas kas tas bija.