Uzsēdos ritenim virsū un izbraucu apkārt Izu pussalai. Izu ir noslēpumaina vieta: par to kāds zina no popkultūras, jo kādā japāņu šausmu filmā (šķiet, ka Zvans?) filmas varoņi sēdēja tumšas jūras krastā un runāja par to, ka jūrā dzīvojot goblini. Nu, vismaz izjūtu līmenī tālu no patiesības tas nav, jo jūra tur ir nežēlīga, neparedzama, bet aizdomīgi silta.

Izu ir skaista pussala, uz kuras nav nevienas taisnas vietas: tas ir kalnu sadrūzmējums, turklāt lielākā daļa ir seni vulkāni. Astoņdesmitajos gados tā bija tokijiešu tūrisma Meka: ciemati ar sniegbaltām viesnīcām gar jūras krastu, kuras no trīs pusēm apskauj zaļi kalni, Fudžī kalna skati no jūras, netipiski Honšjū klinšaini krasti, jūras veltes, augļi un daudz kas cits...

Braucot uz Izu šķērsoju Hakones kalnu, kas arī ir sens supervulkāns, tik liels, ka tā krāterī ir ezers ar kuģiem un vairāki ciemati, tad Mišimas un Numazu pilsētas, kuras būtībā ir viena apdzīvotā vieta ar dažādiem nosaukumiem, tad iebraucu pašā Izu un mierīgā gaitā ripoju gar jūras krastu Fudži vērodams. Ceļi tur ir slikti, no klintīm ceļmalā tek ūdens un ceļus sagandē vēl vairāk. Koki aug ne tikai malās, bet arī augšā, veidojot tādus kā zaļus tuneļus. Kolosāli skaisti, patiesībā.

Vispāri man viesnīcā bija sarunāts, ka septiņos atbraukšu uz vakariņām, un braukšanas ziņā nebija nekāds lielais gabals: kādi 145 kilometri, bet es aizmirsu, ka kilometri kalnos ir garāki, nekā uz taisnas vietas. Īsumā, jau pēc saulrieta, piķa tumsā kalnos es braucu un braucu un braucu. Lukturis pie stūres spīdēja neganti, bet tumsa to gaismu itkā apēda, priekšā neko īsti nevarēja redzēt. Teikšu kā bija, kādu brīdi man sākās reibonis un nebija saprašanas kur ir augša, kur ir apakša un tikai kāds retais auto pabraucot garām to uz brīdi laboja. Galvā virmoja ceptu olu bildes, labi apceptas zivis, apelsīni... Šarmu piespēra klāt militārās lidmašīnas, kuras ar dārdoņu lidoja gluži virs galvas. Bija tik skaļi, ka gribējās noliekties zemāk.

Jau nākamajā dienā viesnīcā iepazinos ar kundzi gados no Šveices, kura ar japāņu draugiem ceļo pa Japānu ar divriteni, tāpat kā es. Ieteicu viņiem aizbraukt līdz Irozaki klintīm, bet pats devos uz Šimodu caur kalniem. Izvēle krita kalnu ceļam, jo nekad nebiju tur braucis. Pa ceļam redzēju magoņu laukus, kalnu upes, stirnas, kalnus, kalnus un vēlreiz kalnus. Izu ir skaista vieta. No Šimodas, jau pa austrumu krastu braucu līdz Atami, bet savādā kārtā austrumu krasts pārāk interesants nebija. Diezgan urbanizēts, ar sliktas gaumes pieminekļiem. Viens palika atmiņā: kādus desmit metrus augsts rozā lācis ar komiskiem vaibstiem, kuram uz sāna ar melnu krāsu bija uzmālēts "ir arī pandas!". Vispāri, visi tie Japānas nostūri, kuri attīstījās astoņdesmito gadu otrajā pusē, ir sliktas gaumes pieminekļu brīvdabas muzejs. Noteikti tiem ir savs devums dīvainās Japānas tēlā.