Jāsāk ar to, ka mūsu rajonā ir vairākas "itāļu" ēstuves ar vienu nosaukumu. Diezgan labas un jaukas cenu ziņā, tās ir tik iecienītas, ka daži uz tām pat brauc no tālā gala.
Man vienmēr likās savādi, ka tās ēstuves ir koncentrētas ap mūsu rajonu, neskatoties uz to, ka tas ir milzu tīkls pa visu Japānu, bet gan jau ka saimniekam ar rajonu ir kāds sakars.

Nu re.

Vakar vakarā izdomāju izbraukt cauri Tokijai sakuras lūkoties, bet izejot no mājas ārā pamanīju, ka pamestās mājas garāžā pilnīgā tumsā kāds stāv un pīpē. Vai kāds atceras to stāstu par māju, no kuras visi pēkšņi pazuda? Visa ģimene. Jā, tieši tās mājas garāžā.
Padomāju, ka gan jau atkal kāds zaglis, paņēmu pautus saujā un ienācu garāžā iekšā, diezgan izteiksmīgi pajautājot par to, vai pīpmanis šai mājai ir kādā sakarā. Pīpmanis uz brīdi saruka un vismaz uz pusi samazinājās augumā, tad pēkšņi poļu valodā atteica: "Ja tu mieszkam!"*. Te nu pienāca mana kārta sarukt augumā, jo nu, ne katru dienu tu ienāc tumšā garāžā, ieraugi diezgan maza auguma japāņu kungu, kurš tevi uzrunā poliski. Mazliet poliski patērzējām, cik nu manu valodas spēju pietika un izrādījās, ka kādreiz kungs ir mani saticis itāļu ēstuvē, kur mēs joka labad kaut ko runājām poliski, jo viņš jaunību esot pavadījis mācoties mākslu Krakovā.
Jau pārslēdzoties uz japāņu valodu izfigurēju, ka māja pieder tā varenā restorānu tīkla īpašniekam, bet Krakovas kungs tur iemaldās vienkārši paēst, jo, redz, tur esot kaut kāda sašeirotā virtuve. Pats viņš dzīvojot mājā pretī.
Atvainojos par verbālo uzbrukumu, atklanījāmies un apsolījām viens otru kādreiz poliski pasveicināt.
Diezgan sarežģīti un randomi, bet tieši tādas lietas man no dzīves Tokijā patīk.

* Es šeit dzīvoju!