Japāņu vidū ir tāds tautisks ticējums, ka visšikākais no standartajiem ārzemju braucieniem ir Havaju salas.
Nākamais līmenis ir Marianu salas un Guama.

Man personīgi vienmēr likās, ka Guam nosaukums jau pats pa sevi ir eksotisks, gana jocīgs lai būtu apmeklēšanas vērts. Jautāju japāņiem kā tur ir, bet pārsvarā saņēmu atbildi, ka man tur nepatikšot, jo, redz, tur nekā nav, tikai viesnīcas un jūtas krasts. Tik tiešām, gulēšana pludmalē ir viena no lietām, kuras gluži nevaru iedomāties darīdam, bet Guama vienalga likās eksotiska.
Pērn aizbraucu arī paskatīties kas tur ir.

Viss bija tā, kā kolēģi teica: Tamuningas un Hagatnas pilsētas, jeb ciemi, bija vienādu amērikānisku viesnīcu rinda gar krastu. Viss pārējais vai nu militārs, vai nu, atkal, tādi ari dienvidnieciski lauki. Klimats kā siltummīļu paradīzē: visu gadu praktiski nemainīga temperatūra, tā ap 30 grādiem, dienā, naktī, janvārī, jūlijā, visu laiku. Nolaidos pie jūras paskatīties un te mani tā vieta paņēma ciet: smalkas kā pulveris koraļļu smiltis darīja ūdenu krēmīgu, gar krastu mētājās koraļļu gabali, smuki gliemežvāki, makdāmijas riekstu augļi un sazin kas vēl. Krasta aizaugumi sastāv no savvaļas papajām, milzu palmām, kokiem ar balitiem, dienvidnieciskiem ziediem... Atcerējos bērnības laiku grāmatas par dienvidu zemēm, kur tas viss tika aprakstīts, bet tas bija vienkārši jāredz.
Pabraukājot pa salu bija iespēja arī parunāt ar vietējiem Čamoriem: kā jau citās Mikronēzijas salās, pārsvarā diezgan resni, liela auguma, silti un pretimnākoši. Uz salas bija arī daudz filipīniešu, kuri man arī tīri labi patīk. Tirgū nopirku dažus augļus un vietējos ēdienus... Ēdieni pārsvarā garšo pēc kokosriekstiem vai banāniem, ir diezgan saldi un miltaini, bet augļi gan bija labi. Dīvainā kārtā patika džekfrūti. Tik ļoti, ka nopirku žāvētus un tagad šo rakstot viņus ēdu.

Nu re, ko es gribu ar to pateikt? Ja ir iespēja, aizbrauciet uz Guamu, bet nesēdiet viesnīcās iekšā. Tā ir dīvaina, bet bez gala interesanta vieta.