te cīņā ar kovidiem un visādām tīfa marijām lūgums rakstam vai pat sērijai
par ikdienas japāņu reakciju uz likstām kālokdauni, evakuācijas un citiem piespiedu mēriem katastrofu kā taifūnu vai cunami gadījumos
japānā arī ir cilvēku šķira, kas uzskata ka visādas wvakuācijas ir valdības varas darbi pret brīvu personību?


Nu jau visiem kovidtemati būs mazliet apnikuši, bet tomēr Japāna ir tā vieta, kur visādas likstas atnāk stipri biežāk nekā citur. Ja nav kovīds, tad atnāk zemestrīce, ja ne zemestrīce, tad taifūns. Dažreiz vienlaicīgi. Garlaicīgi nav.
Runājot par piespiedu darbībām likstu gadījumā, visiem parasti ir laba saprašana kāpēc to vajag, turklāt japāņi ir diezgan disciplinēti paši pa sevi, tāpēc maskās staigā gandrīz visi, ja atnāk zemestrīce, tad izslēdz gāzi un lien zem galda, ja taifūns, tad salīmē līmlentu uz logiem. Izskatās kroplīgi, bet ir labāk pasēdēt divas dienas ar kroplīgu logu, nekā nenoteiktu laiku bez loga. Ja kādam šķiet, ka kroplīgs logs tomēr nav tā vērts, tad atnāk mācība no dabas un viss nostājas savās vietās. Manuprāt, Japāna ir lieliska vieta, kur cilvēks iemācās būt nevis dabas karalis, bet vienlīdzīga dabas sastāvdaļa ar to visu, kas tam nāk līdzi.

Jā, šeit arī ir savs āksts, kurš braukā pa Tokiju ar skaļruņiem un nonstopā bļaustās, ka kovids tāda saaukstēšanās vien ir, tāpēc jel velciet nost tās maskas.
Šibujas stacijas priekšā tas pats kungs ir sarīkojis sintroka koncertu, kur katru vakaru muzikanti bez maskām spēlē neliela bezmasku pūļa priekšā, kamēr garāmgājēji nosodoši noskatās.
Pūlī varētu būt kādi simts cilvēki, bet uz daudzmiljonu metropoles fona tas tāds piliens jūŗā vien ir, kas ir diezgan nomierinoša atziņa.

Darbā regulāri notiek mācību trauksmes, kur sāk aurot sirēna un patīkama vectēva balss paziņo, ka notika mācību zemestrīce un tagad visi paliek savās vietās. Tad pēc pāris minūtēm tas pats vectētiņš paziņo, ka ir sācies ugunsgrēks, tāpēc visiem ir laiks evakuēties. Tie visi ideālā gadījumā uzvelk ķiveres, paņem pirmās nepieciešamības mantu sainīti un iet uz tuvāko kāpņu telpas pusi. Neideālā gadījumā visi viens uz otru skatās un gaida kurš nu būs pirmais. Tā grupas mentalitāte ir tik spēcīga, ka pat spēcīgas zemestrices laikā, ja visi sēž ar degunu datoros, tad tie daži, kuriem tomēr gribētos ko darīt, cietīs, jo neviens taču neko nedara.
Starp citu, vienreiz man bija interese cik ilgi evakuācija aizņems un kārtējās mācību trauksmes laikā piefiksēju laiku un diezgan fiksā solī nokāpu no sava 27. stāva līdz apakšai. Tam vajadzēja apmēram septiņas minūtes, kas nav ļoti apliecinoši, jo septiņu minūšu laikā var daudz kas notikt, un daudz kas no tā man droši vien nepatiktu.

Atgriežoties pie grupas mentalitātes; kad notika 2011. marta zemestrīces un cunami, manas labas cilvēkdraudzenes radiniecei, kura strādāja pilsētas domes ēkā Išinomaki pilsētā, kāreiz bija tējas pauze pēc pusdienām. Kad nogranda zemestrīce un sākās cunami paziņojumi, viņa gribēja evakuēties, bet vecās tantiņas atteica, ka lai paliek savā vietā, jo viņi ir trešajā stāvā, kas tur ko baidīties. Radinieces trauksmes izjūta tomēr ņēma virsroku un neskatoties uz nosodošiem komentāriem, viņa aizbēga. Visas tantiņas un tie, kuri padevās grupas spiedienam, trešajā stāvā gāja bojā. Pati viņa izdzīvoja un par to pastāstīja.

Tāpēc šeit, manuprāt, praktiski nav tā ideja, ka maskas vai kas tamlīdzīgs ierobežo kāda brīvību. Ir grupas domāšana, kur visi dara tā, kā grupas svarīgākie locekļi. Nedarīt kā citi ir diezgan spēcīgs nepakļausanās signāls un tie, kuri nepakļaujas, parasti diezgan slikti pavada laiku. Šeit man būs jāmin, ka daudzi pakļaujas tikai tad, kad tas ir izdevīgi, bet tas ir cits stāsts.

Starp citu, infekciju skaits strauji kāpj: vakar bija 1400 cilvēki dienā, šodien jau 2500.