pilsētas japāņu (pieņemu, ka tāds ir vairākums) attiecības ar dabu.
pirms pāris gadiem vienā arhitektūras lekcijā stāstīja, ka ar ekonomisko uzplaukumu daudz lētāk bija visu ievest gatavu, ka neviens vairs nepūlējās iegūt kokmateriālus māju celšanai, pēc tam stādīt mežus vietā, piemēram, utt, līdz ar to ne tikai konkrētajā industrijā notika norobežošanās no dabas resursiem, bet kopumā liela daļa sabiedrības no tās ir distancējusies.


Ja kādam bija tā laime aizbraukt uz ziemeļjapānu ziemas laikā, tad, laikam, atmiņā ir palikušas vietējo majestātisko mežu ainas. Kad braucu ziemeļu virzienā, bieži vien pieķeru sevi meklēdam mežus. Cipreses aug smuki viena pie otras, visas vienā augumā, visas taisnas kā ēdamkociņi... Nu, ko tur daudz runāt, šeit ir bilde:



Tur ir viss tas, ko parasti saista ar Japānu: nepielūdzamā kārtība, un visu lietu savā vietā skaistums, Āzijas mežonīguma piegarša, askēze un kalnu gaisa vēsums.

Pēc kara visas nodedzinātās pilsētas atkal bija jāapbūvē, bet tradicionāli mājas būvē no koka, tāpēc drīz vien Japānas meži tika izcirsti līdz līmenim, kad par to sāka runāt pat daba-kalpo-cilvēkam ideju laikmetā, jeb 20. gadsimta vidū. Atmetot visas nebūtiskās detaļas, to problēmu sāka risināt un Japānas kalnus apstādīt ar kokiem, cenšoties mežus atjaunot. Apstādīšanai izmantoja vietējās cipreses bez īpasām domām par sugu daudzveidību. Bija mērķis iestādīt mežu, to darīt ātri un tā, lai tā koksne ir vērtīga to atkal izcērtot.
Tādā veidā Japānas endēmisko necaurbrienamo un necaurredzamo džungļu vietā daudzviet tagad ir cipreses. Izskatās skaisti, bet ir pamatotas bažas par to praktiskumu, jo ciprešu mežos neaug nekas cits un to saknes ir seklas, kas izraisa daudz lielākas problēmas, galvenokārt kalnu nogruvumus, kuri nemaz nav retums arī mūsdienās. Par problēmas apmēriem var spriest pēc bildes zemāk. Tie ir kalni Hokkaido pēc nesenās zemestrīces:



* * *

Pirms laika aizbraucu uz Saitamas galvaspilsētu, kas ir prefektūra uz ziemeļiem no Tokijas, paskatīties baletu, ja nekļūdos. Pēc baleta ar visiem draugiem un radiem gājām kaut ko ieēst un ejot pa diezgan labi kopto aleju metās ausīs griezīga skaņa, kura nāca no kokiem. Sākumā nodomāju, ka tās esot kādas vietējās cikādes, jo tikai cikādēm ir tā privilēģija sēdēt kokos un bļaustīties, bet izrādījās, ka skaņas nāk no skaļruņiem. Kā man paskaidroja vietējie, pilsētnieki tādā viedā dzenā putnus, lai tie nesalien kokos iekšā, netrokšņo un nekakā uz ietvēm. Vēl sēdēdams restorānā iekšā un dzirdēdams to griezīgo čarkstēšanu domāju kas ir labāk, putnu balsis vai šie skaļruņi. Atbilde bija acīmredzama, bet tas acīmredzamais nebija vienots ar pilsētnieku acīmredzamo.

* * *

Tokijas un pasaules dārgākais rajons, Tokijas Ginza, ir kas tāds, ko parasti izrāda tūristiem vakaros, jo jā, tas izskatās labi, vai vismaz neparasti, jo kāda nu kuram ir gaume. Ginzā ir vairākas ielas, un galvenā no tām ir visai plats automašīnu ceļš ar platām ietvēm gar veikaliem. Es atceros Ginzas fotoattēlus no pirmskara laikiem: tā bija jauka vieta ar kokiem un diezgan gaumīgām bodēm visā garumā. Tad, laikam ekonomiskā burbuļa laikos, kādam šķita, ka tie koki tikai aizsedz skatus uz dārgajām ēkām un visu izcirta. Ginza bija pilnīgi tukša - akmens apakša, akmens sāni un zilas debesis augšā. Man vienmēr škita, ka tā ir tāda kā 20. gadsimta cilvēces kvitesence: galvenā prioritāte ir komerce, viss pārējais varētu nebūt. Pirms dažiem gadiem gar ginzu iestādīja katsura kokus, kuri, kad izaug, veido diezgan ķīniska paskata platas, gaišas lapotnes ar lokaniem zariem. Izskatās, ka arī līdz Ginzai 21. gadsimts ir atnācis.


* * *

Vēl man gribētos atgādināt, ka bonsai un akmens dārzi arī ir japāņu padarīšana.

Man šķiet, ka japāņi vienmēr atrodas tādā kā cīņas stāvoklī ar dabu un mēģinājumos to apspiest. Ziemeļos, Latvijā tā ir cīņa ar elementiem: aukstumu, vēju, sniegu. Japānā tā ir cīņa ar dabas spēju izdzīvot un atjaunoties: zaļā masa izplatās ātrāk nekā to kāds spēj kontrolēt. Turklāt, mūsdienu japānis ir tik stipri iestrēdzis cilvēku veidotajā mākslīgajā pasaulē, ka viss, kas nepakļaujas šiem samērā primitīvajiem likumiem, tiek iznīcināts vai vismaz izvākts no dzīves ārā. Tā nu mums ir Tokija, kur ir daži diezgan mākslīgi, bet tomēr parki un ielas bez jebkādas zaļoksnes. Bonsai kā labs attēls tam, ko japāņi domā par kokiem un dabu kopumā un masu putekšņu alerģija no janvāra līdz maijam, kā atgādinājums pilsētniekiem par mežu eksistenci un nepārvaramo spēku.

Te varētu uzrakstīt kaut ko par duālismu, kur viena japāņu puse apbrīno plūmju ziedus ziemā un sakuru pavasarī, cita puse, kur tie paši japāņi izcērt kokus un krūmus, jo uz tiem sēž putni un trokšņo.