Ņemot interviju pie kāda kunga saņēmu ielūgumu piedalīties burošanā ar kādu īpašu laivu.

Tā labi no rīta devos uz Enošimu, sameklēju marīnu, ar mazliet lielākām grūtībām sameklēju pašu laivu. Izrādījās, ka tā esot vēsturiska burulaiva, kuru izmantoja imperatora vadāšanai turp un atpakaļ sešdesmito gadu olimpisko spēļu laikā. Taisīta pilnīgi no koka, ieskaitot mastu un kopumā diezgan skaista.
Burāšanas mākslu pārzinu tieši tik daudz, lai varētu rāmi sēdēt laivā iekšā un neizkrist, tāpēc to arī darīju. No marīnas izbraucot laivā jau bija vismaz desmit cilvēki: visi kā viens vismaz divreiz vecāki par mani, bet ņipri un dzīvespriecīgi.

Pabraukājām pa Sagami līci, paklausījāmies burātāju stāstus. Šeit, redz, ir klints, no kurienes Kamakuras šogunāta samuraji meta jūrā savus zobenus. Un tur, redz, ir klints, pa kuru šāva mācībās Japānas imperiālās armijas karakuģi. Pa to laiku vecmāmiņas izvilka no somām uzkodas un vīnu. Vispāri vīna dzeršana pusdienlaikā, turklāt karstumā, mani neko daudz nevaldzināja, bet bija labi.

Pēc burāšanas piestājām Enošimā un kāds ieminējās, ka tepat dzīvojamā rajonā esot visai garšīga bode. Taisnību sakot, nezināju, ka Enošimā vispāri ir dzīvojamie rajoni, bet izrādījās, ka ir. Bodē pasniedza melnā, aizdomīgā mērcē sautētu brangu beriksu un garšoja tas vienkārši fenomenāli. Beriksu ēdot burāšanas pulciņa vadītājs, nu jau ierāvis biškiņ par daudz sakē, sāka stāstīt, ka vecā burulaiva esot jāglābj, tāpēc viņš esot atvēris glābšanas fondu. Pa to laiku vēl viens kungs, kura dzimtene ir Sendai pilsētā, visu laiku stāstīja tikai par Sendai rīsiem, kuriem "nav nekādas vainas". Vecmāmiņas ar raizēm, bet mierīgi uz to haosu noskatījās un vēlāk fonda atvērēju nesa no bodes ārā. Otrais pa to laiku vēl turpināja stāstīt par rīsiem.

Atgriežoties pa tiltu no Enošimas uz kontinentu galvas visiem izvēdinājās, un vilcienā iekāpjot gan nestaigājošais kungs, gan rīsu reklamētājs bija jau pilnīgi adekvāti, itkā nekas nebūtu noticis. Visu ceļu atpakaļ sēdēja vagonā ar gluži taisnām sejām. Tā japāņu aktierspēja mani nebeidz pārsteigt.