Šugā faiv
Oktobris 16., 2020 
09:37 am
pilsētas japāņu (pieņemu, ka tāds ir vairākums) attiecības ar dabu.
pirms pāris gadiem vienā arhitektūras lekcijā stāstīja, ka ar ekonomisko uzplaukumu daudz lētāk bija visu ievest gatavu, ka neviens vairs nepūlējās iegūt kokmateriālus māju celšanai, pēc tam stādīt mežus vietā, piemēram, utt, līdz ar to ne tikai konkrētajā industrijā notika norobežošanās no dabas resursiem, bet kopumā liela daļa sabiedrības no tās ir distancējusies.


Visi zina, ka japāņi var stundām ilgi sēdēt dārzā vērojot sakuras ziedlapu krišanu, klausoties circeņos un sacerot haikū. Un vēl to, ka dzīvo harmonijā ar dabu, ēdot tikai sezonālus ķirbjus un pēc iespējas nekaitējot apkārtējai videi. Tam, protams, ir tikpat daudz kopīga ar realitāti cik visiem zināmajai senlaiku hronikai par to, ka latveeschi ir masa tauta, kas dsihvuo kuokunpi un ehd sehnes.

Tokija ir ostas pilsēta, vismaz divu upju saplūšanas vietā. Agrāk apkārt bija rīsu un tējas lauki, arī zveja bija svarīga industrija, tāpēc upēm tika pievienoti kanāli kuģniecībai, neskaitāmie strauti izmantoti rīsu lauku irigācijai, bet gar mazākām upēm uz kalnu nogāzēm auga tēja. Savā ziņā, Tokija bija tāda kā Āzijas Venēcija, ar neskaitāmiem kanāliem un tai raksturīgo mitruma smaku.
Tad Tokija kļuva par galvaspilsētu, tika vismaz divreiz izpostīta gadsimtu miju lielajās zemestrīcēs, izbumbota un nodedzināta pelnos kara laikā un tad nāca lielā japānas reindustrializācija un atdzimšana ar olimpiskajām spēlēm kā ķirsītis uz tortes. Pirms olimpiskajām spēlēm Tokiju burtiski pārbūvēja par daudz vai maz mūsdienīgu vietu. Uzbūvēja lielceļu tīklu: tam nebija vietas, tāpēc izmantoja upju gultnes. Uzbūvēja ēkas un jaunus dzīvojamos rajonus. Tiem arī nebija ne vietas, ne laika plānošanai, tāpēc gāza vien pa taisno, izmantojot vēl samuraju laikmeta ielu tīklu, izcērtot birzis un bambusu dārzus, vai neizmantojot neko, tikai šībrīža vajadzību. Rezultātā, Tokijas lielākā daļa ir negudrs ielu labirints bez jebkādas sistēmas, ielu apzaļumošana ir simboliska, jo koki ir tikai gar lielākajām ielām, upju gultnes pārsvarā ir noraktas un tagad virs viņām rēgojas lielceļi.

Septiņdesmitajos gados, varbūt astoņdesmitajos, tas izskatījās kā nereāls veiksmes stāsts. Atpalikusi āzijas valsts ir visai planētai priekšā ar savu technoloģisko uzplaukumu. Šķiet, ka Tarkovskis brauca filmēt Tokiju tieši septiņdesmitajos, kas bija viņa nākotnes citu planētu kolonizācijas prototips. Tomēr, divdesmit pirmajā gadsimtā tas izskatās kā septiņdesmitie gadi, ne vairāk, ne mazāk.

Par dabīgajiem materiāliem runājot, uzplaukuma laikā bija jābūvē arī jaunas dzīvojamās mājas un virzieni bija divi - vai nu būvēt privātmāju rajonus, kā amērikā, vai nu daudzstāvu un dauddzīvokļu skudrupūžņus, kā padomju savienībā. Abas skolas eksistēja paralēli, un vēl joprojām divstāvu privātmāju rajoni diezgan negaidīti robežojas ar vecām paneļu deviņstāvenēm. Lai kā būtu, ekonomiskais uzplaukums nozīmēja arī to, ka pirktspēja auga un arvien vairāk cilvēku varēja atļauties privātmājas. Privātmājas būvēja no koka, bet, mājām noderīgs koks nebija tik izplatīts, tāpēc kādam ienāca prātā ģeināla doma izcirst tos bezjēdzīgos Japānas mežus un viņu vietā iestādīt sugi, jeb japāņu cipreses, kuras, savukārt, būs kvalitatīvs kokmateriāls gan mājām, gan mēbelēm. Visus mežus izcirst nebija iespējams, bet, tik tiešām, ja brauc pa kalniem, it īpaši Kanto novada ziemeļos, meži sastāv no glītām, vienāda auguma, taisnām kā gurķis un smukās rindās augošām cipresēm. Tas izskatās nežēlīgi skaisti ziemā, kad uz cipresēm ir sniegs, bet, ja tā padomā, kādreiz tas bija džungļu biezoknis ar dzīvniekiem un augu dažādību...

Pēdējā laikā nāk apziņa, ka mežu izciršana nebija lieliska ideja, galvenokārt tāpēc, ka sugi ir seklas saknes un viņas nesatur augsni pietiekai labi, rezultātā ir diezgan daudz kalnu nogruvumu ar ļoti bēdīgām sekām. Arī milzīgā ziedputekšņu alerģijas problēma pilsētās ir, galvenokārt, ciprešu pārākuma rezultāts. Pat uz mūsu salas tas sugi trakums tika realizēts, izcērtot džungļu gabalu un iestādot cipreses. Pirmais taifūnu vilnis staltos sugi kokus izrāva ārā un izmeta jūrā un tagad palika labi ja trīs koki kalnu ielejā, kuriem ap stumbru vijoties aug monsteras.

Māju iekšā tatami vairs nav popularitātes augstumā, bet tie vienalga pastāv, kas ir vēl viens dabiskais materiāls. Protams, ir arī plastikāta tatami, bet tur nav ne tās smaržas, ne īstās tatami sajūtas, jo kāju pēdas piemānīt nav iespējams.

Jāsaka, ka koka mājas ir norma tikai centrāljapānā, Tokiju ieskaitot. Tālāk uz dienvidiem, kaut vai Okinavā, vai "mūsu" salā, mājas būvē no betona vai vismaz no metāla konstrukcijām. Tam ir svarīgs iemesls: koka mājas ir lētas, ekoloģiskas un relatīvi mīkstas, tāpēc arī seismoizturīgas, bet tās ir arī vieglas un cieš no taifūniem. Dienvidu salās taifūni ir daudz agresīvāki, tāpēc betons vai citi spēcīgāki materiāli ir populārāki.

Lai kā būtu, pieprasījums pēc betona izveidoja spēcīgu betona industriju un lobiju, tāpēc astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad ekonomiskais burbulis tika uzpūsts caur riskantiem aizdevumiem un infrastruktūru projektiem, betona industrija nāca padomā cementējot upju gultnes laukos, būvējot neskaitāmus tuneļus kalnos un veidojot betona tīklus uz kalnu nogāzēm, lai tie nebrūk lejā. Es nezinu vai tā betonēšanas mānija ir apstājusies, jo, cik gadījies dzirdēt, ap Osaku un Kyoto upju un vispāri visu virsmu betonēšana vēl turpinās. Tokijā, toties, notiek renesanse un jaunie pārbūves projekti izrok senās upes, apzaļumo krastus (joprojām betonētos) un pilsēta sāk izskatīties pēc diezgan jaukas vietas kur dzīvot. Šibujas pārbūves megaprojekts izraka laukā šibujas upi, ieraka zemē virszemes vicienu līnijas un beidzot tā vieta izskatās mūsdienīgi. Arī ap Tokijas staciju šimbaši upe tika atdzīvināta un Tokijā atgriežas tas kanālu pilsētas šarms. Man šī tendence ļoti patīk, un, protams, gribētos savā dzīves laikā ieraudzīt Tokijas pilnīgu transformāciju no betona skudrupūžņa par cilvēkam domātu pilsētu. Kovids migrāciju no laukiem uz galvaspilsētu ir mazinājis, tāpēc, iespējams kaut kas no tā visa sanāks.
This page was loaded Dec 23. 2024, 9:21 am GMT.