Šibujā ir neliela, pavisam mikroskopiska mēroga kafejnīca, kur es mēdzu paslēpties un atšķaidīt stresu ar kafiju.
Kafejnīcā maiņās strādā Eri un Šigemi.
Eri ir šerpa un gudra, ar japānietei neraksturīgu tiešu valodu. Viņa ir arī emocionāla, diezgan ievainojama, ar mākslinieces skatienu uz pasauli.
Šigemi, savukārt, ir dienvidniece. Viņai apkārt ir tāda kā relaksētības gaisotne. Viņa var stundām ilgi stāvēt atspērusies ar elkoņiem pret palodzi un ar nemainīgu Budas smaidu vērot pasauli.

Aizvakar aizbraucu pēc espresso, atradu Eri ar skropstutušu pa visu seju. Agrāk mēs bieži runājām par sieviešu vienlīdzības jautājumiem un tagad, izskatās, ka viņai bija gana.
Atnāca Šigemi, atnāca arī bāra dzērienu kungs, visi mierināja Eri. Viņa, savukārt, stāstija, ka ar to vīrusu nevar aizbraukt nekur uz ārzemēm, bet Japānas vide viņu nogalinot.
Kādu laiku Eri dzīvojās pa Franciju un tur viņai tīri labi esot paticis. Būs jāiesaka aizbraukt uz ārzemēm vispāri. Šķiet, ka Eiropa viņai būs vairāk pa prātam, jo tas realitāti mīkstinošais burbulis kurš ir Šigemi, Eri nemaz nav un, izskatās, ka nekad nav bijis.