Vakarā aizgāju pastaigāties, izgāju apli ap rajonu un jau mājām tuvodamies pamanīju ceļmalā savu nozagto riteni. Blakus stāvēja diezgan urlīga izskata jaunkungs.
Pārliecinājos ka ritenis ir tiešām mans un sataisīju pāris bildes, pamanīju jaunkunga izbrīnu, paskatījos viņam acīs, viņš aizbēga uz tuvāko rāmenbodi.
Piezvanīju policijai. Atbrauca kādi astoņi policisti un kompostēja jaunkungu līdz viņš sāka raudāt, bet tomēr neatzinās. Spriežot pēc policistu teiktā, tas esot hronisks riteņu sastāvdaļu zaglis, kurš, ja viņu atkodīs, ies cietumā uz ilgu laiku.
Īsumā, Japānas likumi ir tik mīksti, ka bez atzīšanās neko nevarot izdarīt un tagad jaunkungs braukā apkārt ar uzvarētāja seju ar manu riteni. Domāju, ka tas ir iemesls Japānas zemajam noziedzības līmenim - noziedzība ir, un briesmīgi zema nav, bet to vienkārši nereģistrē, jo neatzīstoties nav noziedznieks.
Tādas tās lietas. Papētot apkārtni atradu zagļa mājas. Domāju, vai ir vērts sākt par jaunkungu ņirgāties lai viņš vismaz sāk domāt par saviem dzīves mērķiem. Atstāt to kā ir būtu tālākas zagšanas iedrošinājums.

Aprunājoties ar padomdevēju tīklu izvēlējos taktiku.
Ar japāņiem ir tā, ka ļaunākais ko japānis savā dzīvē var iedomāties ir publisks apkaunojums.
Tā kā urlas jaunkungs dzīvo netālu, visi rajona draugi, mani ieskaitot, tagad ejot gar viņa mājām klaigās: "Hej, riteņu zagli! Tev nebūs ņemt svešas mantas!".
Sākumā man likās, ka tas ir apmēram kā Džekija Čana filmās, kur viņš sliktajiem saka "Hej, jūs! lūdzu izbeidziet" un tikai tad sit pa purniem, bet, labi padomājot, šai taktikai būtu jābūt efektīvai.