Teorētiski tuvojas rudens, bet praksē vienīgā rudens pazīme ir circeņu circināšana naktīs.
Interesantā kārtā, arī cikāžu zortes nomaina viena otru. Vasaras vidū ir aburazemi, jeb tauku cikādes, kuru skaņa līdzinās zivij, kuru iemeta ļoti karstā eļļā.
Pēc tauku cikādēm nāk min-min cikādes, kuras skan līdzīgi, bet dzied ciklos, līdzīgi sirēnai: uuuuiiiii-uuuiiii-uiiiii-uiiiiiiiiiiiaaa.
Pēc min-min nāk tās, kuras salā sauc par cukubōšime, jo salā citas cikādes nemaz nedzīvo (šeit gan runa ir par Tokiju), kuras dzied un trallina kā tropu putniņi.
Esmu pārliecināts, ka pirmscovida laikos kāds tūrists bija nodomājis ka Tokija ir tropisko putnu pilna.

Sen nebija kalnos riteņots, tāpēc izdomāju izbraukt caur Hakoni.
Parasti jau braucu pavasarī, kad temperatūra apakšā ir tādi maigi pāri 20 grādiņi un augšā labi ja 10, dažreiz mazāk, bet to nejūt, jo ķermenis pēc ceļa ir sakarsis.
Tagad, tomēr, ir augusts un apakšā temperatūra bija ap 38.
Kamēr kāpu augšā, trīs reizes uznāca reibonis, glābos aplejot sevi ar nu jau zelta vērtībā esošo dzeramūdeni, bet palīdzēja.
Kādus 100 metrus pirms virsotnes izkausējos pavisam, nebija vairs spēka pabraukt. Temperatūra 10 grādus mazāka nekā apakšā, bet vienalga 28.
Sēdēju ceļmalā, vēroju žiperīgās skudras. Ūdens automātu nekur nebija, pilnīgs mežs... Bet kādas piecas minūtes atpūšoties tos 100 metrus pieveicu.

Nolaidos krāterī, biju domājis ka tauta, no covida bēgot, nebūs vispāri, bet izrādījās, ka no covida visi bēg uz Hakoni. Piccas bodē dabūju pusstundu gaidīt lai varētu piesēsties.
Bet, vienalga, bija ļoti labi, ķermenis izkustināts, muskuļi atdzīvināti... Būs jābrauc atkal!