Gan jau kādreiz to minēju, bet kādreiz, jau nu diezgan sen, pāris gadus nodzīvoju Vladivostokā.
Ja kāds nezina, tad tas ir Krievijas dienvidaustrumu gals. Ķīna, Mongolija un Kazahstāna ir tuvāk Latvijai nekā Vladivostoka.

Kad dzīvoju Vladivostokā, īrēju nelielu istabu pie kādas labsirdīgas tantiņas. Tantiņa bija jau labos gados, patīkama un labi izglītota, es viņu nelūdzu, bet viņa vienmēr piedāvāja izmazgāt manas drēbes kopā ar citām drēbēm un daudz ko citu arī.

Dzīvoklis bija paliels, bet vienas istabas durvis dzīvoklī parasti bija ciet un pagāja kāds laiks pirms es uzzināju, ka aiz durvīm dzīvo tantiņas vīrs. Vīrs neatstāja to patīkamāko pirmo iespaidu: ģērbies netīrās, saplēstās drēbēs un smirdot pēc tabakas, tomēr neizskatījās ļauns.

Vienu rītu vīrs atnāca uz virtuvi kurā es dzēru savu rīta kafiju un smukā latviešu valodā novēlēja labu rītu. Zināmā mērā biju pārsteigts un pajautāju kāpēc viņš runā latviski. Izrādās, ka kara laikā viņš dezertēja no armijas, ja pareizi atceros, un devās bēgt uz Krievijas pusi no Eiropas. Pa ceļam atrada laicīgās mājas pie kāda saimnieka Latvijā, kur kādu laiku dzīvoja un palīdzēja lauku darbos. Iemācījās runāt latviski un kopš tā laika esot liels Latvijas fans, neskatoties uz to, ko runā TV. Cik atceros, tad viņam bija arī dažas grāmatas latviešu valodā.

Tad bija jau vairāk nekā pirms desmit gadiem un es neesmu pārliecināts ka vīriņš joprojām ir dzīvs, bet šodien uznāca atmiņas, tāpēc nolēmu uzrakstīt.