Šibuja, mana mīļā, putekļainā, mazliet smirdīgā, bet tik mājīgā un labsirdīgu, dīvainu cilvēku pilnā Šibuja mainās. Izauga trīs jauni debesskrāpji, vecās ēkas ar piecdesmito gadu kondicionieru mucām ir nojauktas nost, publika arī ir mainījusies. Pat izmocīto Šibujupīti kāds ir iedomājies izdabūt no pazemes ārā un tagad šibujai ir sava krastmala. Diezgan gara, apgaismota, smuka un jauna, bet patukša, jo tikai retais par tās esamību ir informēts. Šauros, balto tualetes flīžu tuneļus nomainīja gaisīgas un platas ejas ar melniem griestiem, kurus nemaz nevar saskatīt. Nelielo, bet ērto pazemes metro staciju nomainīja ļauns labirints: vienreiz divi vācu tūristi jautāja kur ir izeja. Atbildēju, ka gribētu to zināt arī. Jau divus gadus staigāju apkārt. Šibuju vairs nevar pazīt.
Bet tas nav tas svarīgākais. Tie jaunie debesskrāpji izskatās tik futūristiski, galīgi nav Tokijas rāmajā, konservatīvajā un, es pat teiktu, garlaicīgajā stilā. Šibuja tagad ir visdīvainākā vieta Tokijā. Vecās, mājīgās šibujas ielas ar neskaitāmajām pagajušā laikmeta bodēm un veikaliem ir nemainīgas, bet no debesīm uz tām noskatās visās varavīksnes krāsās spīdošie debesskrāpji, kā tādi kosmosa ciklopi, kuri nokāpa no zvaigznēm neviena nelūgti un tagad sēž uz zemes un skatās. Tas izskatās ja ne iespaidīgi, tad dīvaini. Nevaru īsti atrast to vārdu, kurš to jocīgo skatu aprakstītu.
Ja būsiet Tokijā, tad Šibuja ir apmeklēšanas vērta. Ne tik daudz to skatu dēļ, bet kaut vai tāpēc, ka tā vieta mainās katru dienu. Tad jums būs sava, unikāla, personīgā Šibuja, kura vairs nekad neatkārtosies.