Tātad, stāsta priekškars ir tāds, ka bija jāpērk cita veļasmašīna. Tur neko nevar darīt -- ja vajag, tad vajag.

Aizgāju līdz bodei, paskatījos dažādas, izvēlējos tās, kuras itkā patika.
Es jau vispāri visu techniku izvēlos tikai pēc ārējā izskata, ja godīgi, bet japāņu technika vietējam tirgum ir tik kroplīga, ka pilnīgi raudiens nāk skatoties.
Protams, ka runa ir par lielizmēra ierīci un japāņu mājas ar izmēru īpaši dāsnas nav, tāpēc nu bija jāsataisa saraksts ar veļasmašīnām kuras izskatās labāk un jāsūta profesionālis visu izmērīt un dot galīgu atbildi kura mašīna salīdīs un kura ne.
Pagāja pāris dienas, atnāca profesionālis, visu ko mērīja, skaitļoja, uzrakstīja garu papīru ar cipariem un teica lai eju atpakaļ uz bodi maksāt.

Aizgāju arī. Bodē mani satiek interneta pieslēgumu speciālists, kuram es skrienu pa priekšu ar veļasmašīnu cipariem aprakstīto papīru izstieptās rokās. Tas ar zinošu seju to paskatās un saka "nu, kuru ņemsiet?". Parādu ar pirkstu uz to smilškrāsas iekārtu.
Interneta speciālists kaut ko pieraksta kladē un jautā: "un vai tā mašīna jums mājā ielīdīs, ko?". Es, mazliet pārsteigts, atgādinu ka papīrs kungam rokā ir oficiāls dokuments kur tas, vai ielīdīs vai nē ir rakstīts normāliem japāņu burtiem, melns pa dzeltenu.
Kungs ar ļoti nopietnu seju apskata papīru vēlreiz un saka: "ziniet, man jāpiezvana speciālistam kurš to mērīja".

Fāst fōrvard 5 minūtes

Kungs atgriežas un saka: "nu, ziniet, tā mašīna var ielīst, bet var arī neielīst! Kāds nu liktenis, tā arī būs!". Es, to dzirdēdams, mazliet sarkanīgām acīm ar itāļu mafiozo vērtu skatienu norādu kungam, ka viņam papīrs rokā, kur ir diezgan bināri rakstīts kas ielīdīs un kas nē.
Kungs atkal paprasās piezvanīt speciālistam.

Fāst fōrvard, šoreiz kādas 15 minūtes, kuru laikā gandrīz salauzu citas veļasmašīnas durvis, jo nu pavisam švakas tās bija

Atnāk interneta speciālista kungs un saka, ka, redz, ir divas veļasmašīnas kuras tika izmērītas, bet vai ielīdīs vai nē ir likteņa labā, tāpēc es varu nopirkt kādu, tad paskatīties vai ielīdīs un ja nē, tad atnest atpakaļ uz veikalu.
Iedomājoties sevi iedam no mājām uz sadzīves technikas bodi ar veļasmašīnu padusē īpašu iedvesmu neguvu, tāpēc pajautāju kungam vai papīrā rakstīts kas ielien un kas nē. Taisnības labad, es no tiem cipariem un apzīmējumiem gluži neko nesapratu.
Kungs, acīmredzami, saprot tikai interneta pieslēgumos un galīgi neko veļasmašīnās, atkal stāsta par likteni un par to, ka vienmēr var taču preci atgriezt, neesot jau nekāds kauns, ja neielien, kam negadās, redz.

Pateicos kungam par interneta pieslēgumu pārzināšanu; bet kungs, kļūdams biešsarkans pasniedz nezkāpēc klusi malā stāvošai Megumi savu vizītkarti. Man nebija skaidrs vai viņš tagad man cenšās sievu aizvest vai ko, bet izņēmu vizītkarti viņam no rokām un pateicu, ka iešu mēģināt likteni uz citu bodi. Kungs sastinga pussaliecies un tā arī palika kamēr vairs nebija redzams, jo braucu ar eskalatoru lejā.

Citā veikalā pastāstīju visu šo stāstu, veikala kungs saprata, ka viņa priekšā ir nopietns pircējs nevis skatlogšoperis, un lika skraidīt visiem apkārt lai jau rīt pie manis atnāk vēl viens speciālists visu izmērīt.
Es, būdams pieredzējis visādās lietās, savukārt, nobildēju veļasmašīnu un tās cenu.

Pēc pāris dienām jaunu mērījumu papīru turēdams aizgāju atkal uz otro veikalu. Un - tavu brīnumu, manis izvēlētās smukas smilškrāsas veļasmašīnas cena ir par 50% lielāka. Par 50%!, Kārli!
Pasaucu jaunkundzi, pateicu ka man gribās to veļasmašīnu, bet lai pārdod par pusi lētāk. Jaunkundze stāvēdama apsēdās to dzirdot, bet tad attapās un pateica ka pajautās.
Atnākdama atpakaļ pateica ka nē, draugs, cena ir cena un 50% ir biškiņ pa treknu. Tad parādīju viņai bildi no iepriekšējās reizes. Šoreiz jaunkundze bija daudz vairāk pretimnākoša un piekrita. Tad pajautāju vai dos vēl 40% atlaidi klāt, ja pieslēgšu internetu. Kundze pateica ka tagad ir gatava uz visu un pasauca interneta pieslēgumu jaunkungu.

Un jā, man nepatīk interneta pieslēguma jaunkungi. Viņi ļoti daudz stāsta visu ko un galīgi nejēgā un rezultātā neko labu nepiedāvā. Tā nu man bija jātirgojas izmantojot labāko Osakas dialektu ko samācījos jaungadu Osakā pavadīdams, līdz notirgoju lai viņi vismaz man sataisa darbus par brīvu un vēl klāt dod Amazona karti uz 100 eiro ekvivalentu. Uz 100 eiro nedabūju, bet uz 90 eiro gan. Veļasmašīnu vēl par 40% lētāk arī neviens nedeva, tāpēc nu, bija jāpērk kas bija. Toties internets par brīvu!