Laikam daudzi zina, ka Tokijā ir mākslīgi uzbērtās salas. Uz vienas no tām, ar lepnu nosaukumu Odaiba, daudzi ir arī bijuši.
Bet diez vai daudzi zina, ka tādas salas ir vairākas, turklāt Odaiba ir daļēji būvēta vēl samuraju laikos un tāpēc ne īpaši atbilst modernistu atkritumu salu stereotipam.

Pie Ara un Edo upju ietekas Tokijas līcī atrodas vēl viena sala, uz kuras nav debesskrāpju vai jebkādu citu ultramodernu instalāciju.

Salu sauc par Jume no Šima, kas burtiski nozīmē Sapņu Sala. Diezgan romantisks nosaukums faktiski ar kokiem apaugušai atkritumu grēdai.
Bet pašā sākumā salai nosaukums nebija vispāri.

Sala tika būvēta kā vieta jaunajai lidostai. Lidosta tur nekad netika uzbūvēta un tai vietā tika paplašināta jau esošā Haneda.
Pēckara periodā kad visa Tokija bija sabumbota un tukša, uz salas bija ieplānots bērnu atrakciju parks. Tas arī nekad netika uzbūvēts.
Vēlāk, kad salu sāka paplašināt ar atkritumu palīdzību sešdesmitajos gados, Tokijā savairojās mušas.
Savairojās tādos daudzumos, ka vietējie runā, ka skolu ēdnīcās tolaik nevarēja mierīgi paēst, jo mušas bija visur un līda traukos, mutēs un vispāri visur.
Tika izvērsta plaša DDT smidzināšanas kampaņa, kura, droši vien, nobendēja arī diezgan lielu nekaitīgu kukaiņu un citu dzīvnieku, ieksaitot cilvēkus, skaitu.
To laiku mediji ironiski sauca šo zemes pleķi par (nepiepildīto) sapņu salu. Nosaukums bija tik trāpīgs, ka ar laiku kļuva par salas oficiālo nosaukumu.

Mūsdienās sala ir vientuļš, nedabiski četrstūrains zemes gabals Tokijas vidū ar ūdeni apkārt, ar lielceļu pa vidu. Auto tur nekad neapstājas un daudzi pat nezina kur atrodas cauri braucot.
Gandrīz visu salu klāj eikaliptu mežs, ir arī krēslains parks pilns ar "netiklības parkā aizliegtas" zīmēm un tropisko augu pētniecības centrs.

Tāpēc, ja kāds piemin "atkritumu salu Tokijā" un sāk stāstīt par Odaibu, tad varat ar zinoša cilvēka izteiksmi aizrādīt, ka "tā īstā" atkritumu sala nav Odaiba, bet ir Sapņu Sala.