Kad vēl nekas nesākās, bija februāra sākums, pavasarīgi smagi, sulīgi mākoņi debesīs un paliels neauglīgas zemes pleķis. Pat par zemi to nosaukt īsti nevarēja, jo pēc savas būtības tie bija smalki sasalušas lavas gabaliņi, bagāti ar dzelzi un tāpēc sarkanīgi brūni. Tajos nekas īsti neaug, bet dažiem augiem neko daudz arī nevajag - tikai vietu kur ieķerties. Kurkuma ir viens no tādiem augiem, tāpēc es izdomāju, ka to varētu arī pamēģināt audzēt. Bazalta grunts nav arī neko irdena, tāpēc īsti pa taisno tur stādīt nebūtu tā labākā un gudrākā ideja. Te nu pa rokai pagadījās vietējais salas supermens - par to kādu citu reizi, kurš atveda veselu grunts kalnu un piedāvāja to lietot savām vajadzībām. Grunts, kā jau uz salas, neko augstā kvalitātē arī nav - akmeņaina, bazaltaina, ļoti rupja, bet noteikti labāk nekā pa taisno klintī.
Tā nu tas izskatījās pašā sākumā, vai pat pirms sākuma:

Visu zemes pleķi apstādīt vienam pašam ir grūti. Apstādīt nebūtu liela problēma, bet zemes staipīšana no zemes kalna izrādījās smagāks darbs nekā to biju iedomājies no paša sākuma. Īsumā - lai sanāktu 3x6 metru dobe, bija jāņemas apmēram 3 stundas. Labi ka februāris uz salas ir patīkami silts - nebija ne karsti, ne auksti, ļoti patīkams laiks. Šur un tur parādījās pirmie pavasara ziedi, kukaiņu vēl nebija daudz un darbs gāja ļoti gludi. Sakrāvis zemes dobi sapratu, ka pirmais taifūns to aiznesīs kaimiņos, sāku meklēt lielākus bazalta gabalus apkārt, lai to dobi varētu nostiprināt. Supermenonkulis uz mani noskatoties, ieleca mazā, smieklīgā pikapā un teica: "kāp iekšā!". Braucām kaut kur kalnos, kur onkuls ierīkoja akmeņu lauztuvi. Viņa bizness un dzīvesprieks ir 3-4 tonnu brangu bazalta gabalu izgriešana no klintīm un krasta, tad viņš tos smuki saliek un būvē sienas pie kalniem, kuras pārdod par brangu naudu. Nu re, no viņa bazalta zāģēšanas pasākumiem paliek diezgan daudz samērā nelielu akmeņu, kurus viņš priecīgs atdeva man. Tikai, saka, krauj viņus iekšā pats, jo es jau vecs un man mugura sāp. Jā, nevis saka, bet kliedz, jo saliniekiem ir tāda interesanta runas īpašība - runāt normālā balsī viņi nemāk. Tikai un vienīgi bļaustās.
Nu re, atvedu akmeņus, sataisīju dobes, pie pazīstamām tantiņām nopirku pagajušā gada kurkumu, sagriezu to gabalos un pirmā dobe gatava! Starp citu, tie kociņi gar dobi ir domāti aizsardzībai pret taifūniem bet, šķiet, šajā vecumā nekādi lieli palīgi viņi nav.



Cerēju ka asni būs jau pēc pāris nedēļām, bet šis sakņaugs izrādījās slinks un asni kā tādi smilšu zuši sāka līst ārā tikai ap maija beigām, kad apkārt jau draudoši lieli izauga kudzu* krūmi.



*Kudzu ir liāna ar pupiņām līdzīgiem, ēdamiem augļiem. Tam ir lielas lapas un pilnīgi prātam neaptverams augšanas ātrums. Tie kudzu kuri ir bildē pa kreisi augšā augusta beigās bija apmēram 30 metrus gari. Nē, tas nav pārspīlējums.

Kad kurkuma tiek ārā no zemes, tās augšana ir sprādzienveidīga. Nepagāja divas nedēļas, kad parādījās arī pirmie ziedi. Un nezāles.
Tiesa, nezāles pazūd pašas par sevi, tāpēc kudzu bija vienīgais kaitēklis kurš mani tolaik uztrauca.



Uz dobes regulāri parādījās arī mēslojums. Kāds vietējais kaķis izvēlējās dobi par viņa oficiālo tualeti un mēsloja vien uz nebēdu.

Nākamā vizīte bija augustā. Augusts uz salas ir smukākais laiks - mākoņi virs jūras atduras pret kalniem, atdziest un krīt lejā ražīgos ūdenskritumos. Dažreiz cilvēks izdomā kaut ko skaistu, uzzīmē, bet tad daba paceļ skaistuma standartu:



Kurkuma pa to laiku izauga branga un pavisam mežonīga, ar visu savu izskatu un uzvedību parādot kas ir Polinēzijas saimnieks (nē, cilvēks tas noteikti nav).
Var redzēt, ka no lielā auga sakne ir izaugusi sānos un no tām saknēm augšā izlīduši jauni asni. No tiem asniem atkal izaug sāniskas saknes un cikls turpinās bezgalīgi. Sakne pati pa sevi ir vēdekļveidīga.



Supermenonkuls kaut kur nopirka kazu. Sveiciens no kazas.
Kaza dzīvo palielā suņubūdā kurai virsū divi lieli lavas gabali lai kazai ir kur kāpelēt un lai, nu, suņubūda ar visu kazu neaizlido prom, kad uzpūš spēcīgāks vējš.
Kaza ir ļoti dzīvespriecīga, draudzīga, mīlīga un ar mīkstu vilnu.