Kalna galā ir augu izpētes centrs, kuru sauc "Ugly mart". Jā, tieši tā. Centrs ir absolūti lielisks. Tur dzīvo divi kaķi - viens ir ruds un ļauns, otrs ir trīskrāsains, jauns un mīlīgs. Kāds pāris paņēma jauno un mīlīgo mājās, rudais-ļaunais palika viens pats. Centram klāt ir paliels angārs, kuru sauc par kafejnīcu. Kafejnīcā neliela kafijas lete ar vecmāmiņu otrpus tai, augu pētniecības grāmatu krājums, pagajušā gadsimta makintošs un krāsns ar vietu tējkannai. Uz kafejnīcas durvīm rakstīts "Uzmanies no kaķiem! Kroplīgs un īgns!" Blakus ar flomasteri uzskicēta rudā-ļaunā kaķa bilde.
Centrā aug daudz visādu augu, starp viņiem divi baobabi un desu koks. Vienmēr eju ar cerību paskatīties kādi nu tam desu kokam ir augļi bet nekad neesmu ticis uz auglīgo laiku. Toties, mango koki ražo dikti un daudz un bez mango un lillā kartupeļiem nekad nebiju atgriezies.
Nesen centrā nopirku divus piparu stādu veidus - Iwō piparus un "salas piparus". Starpība man nav īsti skaidra, bet iestādot viss nostājās savās vietās. "Salas pipariem" stumbrs ir sarkans un kukaiņi to neēd. Iwō pipari ir viscaur zaļi un sagrauzti tiktāl, ka mani uztrauc viņu nākotne. Labi ka nāk ziema - gliemeži biškiņ izsprāgs un pipariem būs laiks paaugties.

Turpinot miegaino ierakstu rindu; kādreiz man bija draudzene vārdā Haruka. Haruka bija nesmuka, bet maiga, mīlīga un naiva, ar galīgi neaptraipītu sirdi un kauna sajūtas neesamību. Haruka dzīvoja Nagano kalnos, pilnīgā nekurienē, brīvo laiku pavadīja iepērkoties Ginzā vai bez īpaša mērķa blandoties ar mani kopā pa Jokohamu. Jaungada naktī viņa man zvanīja un stāstīja par savu suni. Vēlāk Haruka kaut kur pazuda, man bija grūti laiki un pasaulē krīze. Šodien Harukai ir dzimšanas diena.