Pazīstams onkulīts uz salas izaudzēja habanero piparus un atdeva visu ražu man. Piebilda, ka esot negaršīgi - viens asums, nav nekādas garšas. Salinieki lepojas ar iwo-čili pipariem, kas ir endēmiski salu grēdai un tiešām garšo labi, tāpēc pārsteigt tos ar citiem pipariem nav viegli. Lai kā būtu, habanero piparus sasaldēju alumīnija folijā un atstāju lietošanai kad būs īstais garīgais.

Pirms kāda laika Megumi izvārīja tomātu zupu itāļu gaumē un pati aizbrauca uz vairākām dienām prom. Es izdomāju, ka iemetot vienu piparu zupā iekšā sliktāka viņa nekļūs un negaidot ne mirkli pārvērtu nodomu realitātē.

Nākamajā dienā zupu ēdot slavēju vien cik garda sanākus - tāda tomātīga un bieza, ar kārtīgu asumiņu, jo vesels pipars iekšā. Izmakšķerēju no zupas smuku tomātiņu un tikai ieliekot mutē sapratu, ka īsti tomāts tas nav. Sajūta bija diezgan neaprakstāma, bet, laikam, ļoti tuvu tam, ja ieliek mutē lodāmuru un kādu laiku patur cenšoties sevi pārliecināt ka tas ir tomāts, nevis lodāmurs. Asaras no acīm, ausīm, deguna un citām ķermeņa atverēm... Blakus stāvēja glāze ar baltvīnu. Drīz vien glāze tika iztukšota. Tika iztukšota arī tējkanna, kafijas tase un ūdens krānā...

* * *

Šodien Tokijas Lauksaimniecības Universitātes bodē nopirku oranžos habanero. Nepacietīgi gaidu Megumi tomātu zupu...