Mani mēģinājumi iesākt kādu biznesiņu ar Latvijas uzņēmumiem ir viens masīvs fiasko. Par laimi, bez īpašām sekām.
Ja kāds nemēģina piekrāpt vēl pirmo sarunu laikā, tad sagaida ka tiks piekrāpts un uzticības nav kā tādas.
Es nezinu, draugi, kā jūs tādā vidē strādājat bet šķiet, ka arī bez Latvijas ir daudz labu valstu ar labiem produktiem un kur elementārs gods un cieņa nav tukša gaisa kratīšana.

Tas tā, negatīvais.

Pozitīvais ir tas, ka biju Setagajas iedzīvotāju koncertā. Nu, večuki dzied dziesmas, dejo un tā. Vietējā skolas sporta zālē ar skatuvi. Neviens nav profesionālis, bet visiem gribās kaut ko darīt un tad arī parādīt citiem. Tantiņas uzviklušas 17. gadsimta tērpus ar parūkām un pāvu spalvām dejoja baroka dejas. Citas tantiņas dziedāja kaķūšu (vai pasaulē ir vieta kur var mierīgi dzīvot un nedzirdēt kaķūšu?). Citas tantiņas dancināja bērnus. Par baletu to nosaukt bija grūti, bet nu, vismaz kaut kas. Vēl viens penzijas vecuma džentelmenis uzvalkā dziedāja itāļu operdziesmas. Tīri labi.