Šodien es pastāstīšu par to, kā es redzēju Eifeļa torni un Sēnas upi.

Piektdienas vakars Telavivā, pilnīgs šabats. Esmu izsalcis, paēst nav kur. Pat arābu bodes darbinieki uz mani tā dīvaini paskatās un saka - "nē, tu ko, mēs neko negatavosim". Tas nekas, ka viņi tagad aktīvi slauka grīdu un mazgā traukus.
Neatlika nekas labāks par tējas automātu, kurš pārdeva ķimeņu tēju. Tēja pati pa sevi būtu laba, ja vien ūdens neostu tā, itkā stāvējis aparātā jau vairākus mēnešus. Sēdēju lidostas krēslā ar tēju vienā rokā, tālruni otrā. Blakus brazīlieši spēlēja ģitāru un dziedāja. Izlidošanas laiks pagāja jau labu stundu iepriekš, bet no lidmašīnas nav ne miņas. Cik spēju saprast no apkārtējo sarunām, tad lidmašīna ir salūzusi. Un, cik spēju saprast no realitātes apkārt, neviens kvalificēts cilvēks tagad, piektdienas vakarā, lidmašīnu labot nenāks.
Es jau paspēju noskaņoties nedēļas nogalei Telavivā, kad lidmašīna tomēr piebrauca un man pa ātro bija jāmaina noskaņojums uz gandrīz veselu dienu kh... komfortablā lidmašīnas krēslā. Air France, lidojot uz Japānu, ir vismaz viena priekšrocība citu lidsabiedrību priekšā - labs ēdiens un labs vīns. Pat divas!
Lidojums ilga daudz garāku laiku nekā tam tā kā būtu jāilgst, vai vismaz man tā likās. Varēja just, ka lidmašīna nolaižas, bet nosēšanās nenotika vismaz stundu. Kad beidzot pilote paziņoja, ka nu iesim uz piezemēšanās pusi, bet mums var būt nelielas problēmas ar lidmašīnu, tāpēc, iespējams, būs jāmēģina vairākas reizes. Stjuartes diezgan ilgi runāja ar kungiem, kuri sēdēja pie avārijas izejām. Tad atnesa uz turieni vairākas vīna pudeles. Vispāri tā mierīgā atmosfēra nebija diez cik pārliecinoša. Es pat teiktu, ka tā nebija mierīga, tā bija sastingusi, sasalusi, trīcoša atmosfēra visā lidmašīnā. Pasažieri skatījās viens uz otru un nekas nebija jāsaka - viss tāpat bija skaidrs.
Tad nu, apakšā parādījās Parīzes nakts ugunis. Un, es teikšu, Parīze ir viena no skaistākajām pilsētām, ja uz to skatās no augšas, turklāt naktī. Tāda kā zeltains zirnekļa tīkls. Kad es izaugšu liels un man būs personīgā lidmašīna, es lidošu virs Parīzes naktīs to vērodams. Jā, tik labs ir tas skats.
Pēc dažām minūtēm lidmašīna piezemējās. Diezgan rupji, ar tik spēcīgu gvelzienu, ka pilota kabīnes durvis atvērās un varēja redzēt vadības paneli, kurš tumsā izskatījās līdzīgs nakts Parīzei. Lidmašīna ļoti strauji nobremzēja un apstājās skrejceļa vidū. Lielā ātrumā pie lidmašīnas brauca ugunsdzēsēju auto, policija, kaut kas līdzīgs bruņu mašīnām un sazin kas vēl. Izraēliešu onka, kurš visu ceļu lasīja aipadu paskatījās ārā, tad uz mani ar diezgan nepārprotamu "huh?" skatienu. Atbildēju viņam ar to pašu skatienu. Pēc dažām minūtēm, kuru laikā nenotika it nekas - tikai lidmašīna stāvēja skrejceļa vidū speciālu dzēšamaparātu aplenkta Šārla de Golla lidostā, mūsu lidaparāts beidzot mazliet sakratījās, piebrauca kāpņufurgoniņš un tad nu bija jākāpj pa taisno uz skrejceļu. Turpat gaida autobuss. Nekas neizskatījās nenormāli, tāpēc viss šīs panikas iemesls nebija saprotams.
Jebkurā gadījumā, pēc dažām minūtēm es kopā ar diviem brazīliešiem un pajaunu sievieti no Keiptaunas ceļoju pa lidostu, kura ir tik milzīga, ka gandrīz absurda. Mana lidmašīna uz Tokiju jau sen aizlaidās viena un tagad bija atkal jāmaina garīgais - šoreiz gan noskaņojoties nedēļas nogalei Parīzē.
Taisnību sakot, man vienmēr likās, ka francūži ir tāda īgnu snobu tauta, kurus uztrauc dakšu skaits un vīna skābuma nianses, bet visi, ar ko runāju lidostā bija pilnīgi mīlīgi, smaidīgi un ļoti izpalīdzīgi. Iespējams, ka iesmesls bija mans platais tuvo austrumu smaids, kuru es atvedu no Vidusjūras krasta. Pret labu vidusjūras smaidu neviens īgnais nostāvēt nevar, tas ir plaši zināms fakts.
Visa šī padarīšana notika lidmašīnas dēļ, tāpēc jau pēc pusstundas turēju rokā nākamās dienas iekāpšanas karti un arī parastam čekam līdzīgu papīru, kuru parādot viesnīcā man tur iedošot numuriņu.
Viesnīcas numurs pārsteidzoši liels. Vēl no Telavivas vēders teica, ka gribot kaut ko ēdamu un tagad jau bija limits, kad tālāk nevar. Aizgāju uz viesnīcas restorānu un, līdzīgi kā tas notika Telavivā, uz mani tikai dīvaini paskatījās un gatavot atteicās, jo, redz, jau vēls un tā. Nu, vismaz Oranžīna un automātu šokolāde Francijā ir labāka, nekā Japānā. Tā, kuru pārdod Japānā, garšo pēc saskābušas kokkakolas.
Piezvanīju Megumi, pateicu ka šodien vakarā, laikam, mājās nebūšu, jo esmu Parīzē. Pretī saņēmu rīkojumu aiziet uz Louis Vuitton pēc naudas maka.
No rīta tā arī darīju - devos uz Louis Vuitton. Kur viņš atrodas mani īpaši neuztrauca, gan jau katrs parīzietis to zina un pastāstīs. Laika man bija daudz, tāpēc pablandījos pa ielām, kuras ļoti stipri atgādināja Rīgu, iesēdos taksometrā, nosaucu adresi kurā, manuprāt, tam Vutonam bija jāatrodas un devos ceļā. Pa ceļam redzēju Eifeļa torni, Triumfa Arku un Sēnas upi. Tīri smuki. Taksometra vadītājs arī bija tīri laipns (arī, droši vien, zaudēja tuvo austrumu smaidam), čatojām angļu un franču valodu makaronmikslī par visumu, morāli un ētiku, laiku, ēdienu, vīnu, sievietēm un vīriešiem. Par visu. Pa to laiku man jau bija jākāpj ārā, bet neviens Vutons blakus nebija redzams. Pajautāju kur viņš īsti ir, taksometra vadītājs veltīja man to pašu arābu meitenes skatienu Telavivas lidostas ēdnīcā šabata laikā un teica, ka labi, aizvedīs uz Vutonu. Pēc Tokijas taksometri Parīzē ir patīkami lēti. Padomā tik - pa 400 jēnām izbraukt no Eifeļtorņa līdz Vutonam!
Vutonā nopirku maciņ, paskatījos arī citus našķus, parunāju ar pārdevēju, kura izrādījās igauniete. Kad pateicu ka esmu no Latvijas, viņa mani uzrunāja krieviski. Ziniet, draugi, man nepatīk kad baltieši uzrunā krieviski. Visādas identifikācijas problēmas un tā. Turpinājām sarunu angļu valodā, iemācījos dažus igauņu vārdus, iemācīju viņai kaut ko no latviešu valodas un, šķiet, pat pajautāju kā viņu sauc un arī pilnīgi sportiskas intereses pēc vai viņa ir brīva šovakar. Ak, Parīze! 💝
Īsumā, pēc stundas biju atpakaļ pabriesmīgajā metropolitēnā ar vārtiņiem labākajās stīmpanka tradīcijās un devos atpakaļ uz lidostu. Vispāri man šķiet, ka tīri labi varētu dzīvot Francijā, jo ar francūžiem saprotos vienkārši perfekti. Mums ir ļoti laba tā ķīmija, ziniet. Lidostā atkal runāju par visumu, japāņu valodu, sievietēm un vīnu ar ierēdni kurš man noformēja tax free uz Louis Vuitton maciņu. Mazliet paķerot notikumus nākotnē teikšu, ka arī mani citi braucieni uz Franciju bija tikpat labi - kaut kur ir tas klikšķis ar tiem cilvēkiem. Citur nav.
Vēl pēc pāris stundām sēdēju milzīgās A380 lidmašīnas komfortablajā (tiešām) krēslā, ēdu gardās (nu, cik nu vien lidmašīnas pusdienas var būt gardas) pusdienas, dzēru vīnu un čatoju ar sešpadsmitgadīgu meiteni kurai gadījās sēdvieta man blakus. Viņas mamma nebija par visu šo pasākumu pārāk lielā sajūsmā un norūpējusies centās meitu aizņemt ar kaut kādām muļķībām. Meitene viņu ignorēja un nu, arī ar to meiteni apspriedām visas pasaules problēmas, tiesa, sešpadsmitgadīgu tīņu līmenī, kas gan nav mazāk aizraujoši.
Nē, tik garš ceļš man vēl nav bijis. Iebraucu Tokijā un gandrīz gribēju apskaut šīs pelēkās plastikāta ēkas, īgnos cilvēkus un kristāltīro asfaltu.