Pirms kādiem četriem gadiem bija bieži jābrauc komandējumos uz Nagojas apkārtnes laukiem, palīdzēt uz vienas pazīstamas korporācijas rūpnīcu.
Rūpnīca ļoti tīra un perfekti organizēta, ar apavu kastītēm pie ieejas, vairākām ēdnīcām : negaršīgo, ļoti negaršīgo un super negaršīgo, patīkamām tualetēm vistālākajā gaiteņa stūrī, kur izņemot apkopējpersonālu neviens neiegriežas, kur var domāt par pasaules līdzību ar lotosa ziedu sēžot uz poda un pilnīgu tukšumu apkārt.

Elektronikas rūpnīcas bieži atrodas absolūti mežonīgos laukos, kur ceļmalā aug vīģes un internets ir civilizācijas brīnums. Satiksme ir vilciens, kurš atbrauc vienreiz dienā, viena vagona sastāvā.
Pa dienu strādāju pa rūpnīcu, bet pa naktīm, kā jau komandējumā, braucu uz tuvāko pilsētu gulēt uz viesnīcu.

Nodzīvojot tur četras dienas sapratu, ka vairs nav tīru drēbju un aizgāju meklēt veļas mazgājamos. Atradu arī. Iemetu iekšā veļas pulveri, drēbes, ieslēdzu un aizgāju vakariņās.
Atnākdams atpakaļ dabūju tikpat netīru, bet ļoti smaržīgu drēbi. Izrādījās, ka tas bija veļas žāvētājs, kurš cītīgi difuzēja veļas mazgājamo pulveri un manus kreklus ar biksēm. Bija mazliet kauns.

Reiz atbraucot uz viesnīcu bija jau vēla nakts, jo, redz, darba rūpnīcā ir daudz un ieejas durvis bija ciet.
Zvanīju, zvanīju, neviens nenāk ārā. Pēc divdesmit minūtēm parādās divi viesmīļi, siev. un vīr., atvainojas un saka, ka tik cītīgi labojuši krānu vienā no istabām, ka nu nekādīgi nevarēja nonākt un iečekot kas te zvana.
Bija mazliet kauns. Viņiem, ne jau man.