Šugā faiv
Jūnijs 21., 2015 
02:18 am
Laikam kaut kas jāuzraksta.
Nesen bijām Taizemē. Laiks, kā parasti, ierobežots, tāpēc pārsvarā pa Bangkoku un mazliet pa Ajutaju.
Visi ceļojumu apraksti ir Taizemes pilni, bet, taisnību sakot, no Taizemes kura bija redzama manām acīm tur nav itin nekā.
Lidojums līdz Bangkokai ir ļoti patīkams - samērā īss un var vērot Okinavas salas un Taivanas dienvidus pa logu, ja sēž labajā pusē.

Tāpēc tādā tipiskā tūristu garā pastāstīšu iespaidus no savas puses.
Piestājām nelielā viesnīcā vienā no Bangkokas biznesa nostūriem. Pati Bangkoka ir haoss un ārkārtīgi stipri atgādina Krievijas lielpilsētas, ja tās mazliet sakārto. Tikpat netīrs, tikpat smird un tikpat haoss. Pats pilsētas plānojums arī ģeniāls nav un ir domāts par jebko, bet ne par lietotāju ērtībām.

Rīta Bangkoka, jā, pavisam rīta - tā ap sešiem, ir cilvēku pilna. Ielu pārdevēji cep kalmārus, vistas un vāra tomjamus, kurus pārdod brokastis ēst izgājušiem pilsētniekiem. Visi svaigi, smuki un taisās uz darbu. Pusdienlaika Bangkoka ir kā visas citas Āzijas pilsētas - visi kaut kur steidz, ir relatīvs klusums un miers. Vakarā uz ielām sarodas pirmspensijas vecuma rietumnieki, daži gandrīz vardarbīgi danco ar taizemietēm turpat uz ielas, pilnīgā nejēgā un ārpus konteksta, daži sūc aliņus pa krogiem, bet vietējie vienkārši sēž uz asfalta, ēd našķus un neko nedara.

Tā ir ielu daļa.

Izgājām cauri slavenajiem Siam Paragon un arī glaunajā Isetan (nezināju ka viņi ir sastopami ārpus Japānas). Šeit viss ir smuki un glauni, pavisam cita publika un, ja godīgi, no Japānas atšķirību ir maz. Ēdieni bodēs ir satriecoši, cenas arī (hei, kurš teica ka Taizeme ir lēta?), cilvēki netrokšņo, nekas neož un ir miers.
Izejot cauri ceptus sienāžu pārdevēju letēm, uzkāpjot pāris tarakāniem, kuri gluži kā Japānā skraida pa ielu un ir aši, uzkāpām debesskrāpī, kur viss spīd, virmuļo, apkārt sekjuritī, satriecoši skaistas sievietes, glaunie dzērieni un skats uz nakts pilsētu. Pirmo reizi tropos sajutu ka ir auksts, kad no jūras uzpūta vējš.

Isetana ēdienu stāvā uz katra stūra japāņu fastfūds - Ōtoja, Sukija un ej sazin kas vēl. Uzraksti japāņu valodā un pat japāņu tūristu vidū tik izslavētie Taizemes sukijaki bodes ir noformētas pseidojapāņu stilā, kas vispāri ir diezgan smieklīgi, jo Japāņi uz turieni nāk lai izbaudītu kaut ko tādu, kas ir tikai Taizemē. Gribētos uzzināt ko izbaudīt nāk vietējie. Sukijaki bija glauni.
Dželato bodes ir lieliskas, jo augļu ir daudz un tie ir lieliski, nopirkām arī augļus lai ēstu viesnīcas istabā.

Par viesnīcu runājot, resepšena darbinieki katru reizi kad es gāju garām glupi smīnēja. Sākumā domāju, ka tā ir viņu uniformas daļa, bet vienreiz viens no viņiem uzdrošinājās un palūdza bildi kopā. Saka, ka esmu ārkārtīgi līdzīgs kādam zviedru dziedātājam, kurš dzied Taizemē taizemiešu dziesmas.
Tagad varu būt drošs, ka nākamo reizi Bangkokā varēšu cilvēkiem dot autogrāfus, vienkārši joka pēc.

Tempļi ir satriecoši. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Liekas, ka tik daudz dārgakmeņu un zelta vienā vietā es līdz šim redzējis neesmu. Pagodas izskatās kā citplanētiešu veidojumi un sēdošu Budu rindas to sajūtu tikai pastiprina. Kāda rietumu kaimiņvalsts tūriste man palūdza atiet malā, jo viņu, redz, kāds fotografē. Ķīniešu valodā.

Pašā Bangkokas centrā stāv lielgabals paslēpts krūmos, sargā karaļa pili. Blakus balta un koša karaliskā ģimnāzija un zoodārzs.
Gandrīz uz katra stūra tāds kā altārs ar karaļa portretu. Nav īsti skaidrs kam tie domāti, bet taksometra vadītājs ar kuru mēs braucām, paklanījās katram no tiem portretiem.
Tāda nu ir tā Bangkoka, jauna un traka.

Vienu dienu izbraucām pa upi džungļos ar garo laivu. Upe izskatījās tā, itkā krokodili tur nebūtu nekāds retums.
Upes krastā nopirku duriānu pie puikas, kurš lieliski runāja japāņu valodā, tas gan bija kas negaidīts.

Tajā džungļu dienā mums līdzi bija gids ar ļoti īpatnēju runas veidu. Pec izbraukšanas pa upi bija sekojoša saruna:
- Šeit upē kāds dzīvo?
- Koe?
- Nu, kādi dzīvnieki?
- Zivis?

This page was loaded Mar 28. 2024, 5:01 pm GMT.