Ar to vietējo dzīvesveidu un diētu dažreiz ir tā, ka gribās GAĻU. Nu, vai sliktākajā gadījumā treknu zivi. Nu vai pat vienkārši humusu.
Nekad neesmu bijis no tiem, kuriem gaļa būtu noteicošais, bet cilvēkam, laikam, tā ir vajadzīga, ja tik stripri gribās un nekas cits neapmierina.
Dzīvojot uz dārzeņiem vien ķermenis ir tik viegls un vārgs, ka liekas, ka ja uzpūš vējš, tad tas lidos līdzi.
Rīt no rīta pie espresso tasītes ēdīšu brangu desas gabalu, kurš tiek turēts speciāliem gadījumiem, ciemiņiem un tt.
Tauki, tauki rullē. Tauki ir diētas karaliene. Olīveļļa, raftī, speķ un tunča vēderiņi.

Šodien vēstniecībā bija Anetes Graudiņas un Ajas Kavabatas koncerts.
Kavabatas jaunkundze ir cilvēks-māksla. Viņas seja spēlējot ir vēl vairāk vērta nekā pati klavierspēle, kura, es jums teikšu, ir visaugstākajā līmenī.
Par Graudiņas kundzi pat nevaru atrast īstos vārdus: pagaidām tikai teikšu ka bija satriecoši.