Kad bija ze lielā zemestrīce, man bija lieliska iespēja personīgi apskatīties un saprast kuru no draugiem var atraugot uz visiem laikiem.
Ne vienu brīdi neesmu par to nožēlojis. Laikam bija tā vērts.
Līdz ar krievu militārisma izlīšanu no bedres un ārlietu ministra izkāpšanu no skapja man atkal ir lieliska iespēja pārskatīt paziņu loku.
Bet cik tomēr jocīgi, ka tie, kas savā laikā bļaustījās "tā viņiem vajag šķībacainajiem", tagad ir aktīvi homofobijas adepti un kaimiņvalstu imperiālisma advokāti.
Un cik labi, ka tagad vairs īpaši nav jāatdraugo. Laikam tas nāk ar vecumu, kad tie, ar kuriem nevajag, vienkārši neienāk tuvākajā lokā.