Itabaši ir sūra vieta. Stacija labākajās 20. gadsimta piecdesmito gadu tradīcijās, nedaudz tumša, jo vai nu gaismu jātaupa, vai nu lampas vecas, nedaudz nokūpējusi un ar plaisām zemestrīču dēļ. No rīta nebija ēstas brokastis - iegāju kafejnīcā ar "Caffe Cheri" nosaukumu. Interjers labākajās Japāņu iztēles par Eiropu tradīcijās, bet, jāpiemin, ka ar gaumi.
Pie blakus galda četrdesmitgadīgs biznesmenis uzvalkā - izslējies garš un stalts, ar dominējoša suņa smaidu pīpē un pūš dūmus kā vilciens - tālu un spēcīgi. Viņam pretī saliekusies sieviete, ar padevīgu smaidu, acis noslēpusi. Abi apspriež kaut-kādus papīrus, par kuriem kungs lepni un augstā balsī stāsta.
No labās puses tantiņa no tā tipa, kurš vienmēr izskatās sastresojies un noguris, pat tad, kad ir labi izgulējies un priecīgs. Arī nervozi pīpē un ar sāpi acīs dzer kafiju.
Žēl gan, ka tik sapīpēta vieta, kafija varētu būt ļoti laba.
Palūdzu arī sviestmaizi, bet arī tā labākajās Japāņu domu par Eiropas sviestmaizēm tradīcijās - resnum resns maizes gabals ar medu un kanēli virsū, bišku apcepts. Slikti nebija, bet tik resni tostermaizes gabali ātri piepilda vēderu un negaršo pārāk labi.
Pa ielu pārsvarā iepirkumu tantiņas un studenti - nedaudz pārlieku seksīgas studentes un pārlieku agresīvi studentpuikas. Uz ielām haoss - visi brauc Brauna kustības likumiem sekodami un es nespēju saprast kādā veidā tiem izdodas nesadurties. Blakām zelta pulksteņu veikals un rāmena bode ar netīriem logiem, kura tur stāv jau, laikam, kopš Taišō laikmeta.