Šodien biju kosmosa muzeja izstādē un pa ceļam lasīju par to, cik tomēr iespējami tie citplanētieši ir.
Zinot, ka pasaulē viss savā starpā ir saistīts, nekas nenotiek pirms sava laika vai pēc sava laika, domāju, ka cilvēcei līdz citplanētiešiem vēl ir simtgades priekšā.
Kamēr cilvēki turpinās iznīcināt viens otru, kamēr nebūs patiesas vēlēšanās satikt vienam ar otru, nekādi citplanētieši vienkārši nevar notikt.
Pa to laiku, arī tādai lietai kā valsts un tauta arī kādreiz būs jāpazūd, kad tam pienāks laiks.

Šobrīd es nevaru iedomāties pasauli un arī sevi bez kaut-kādas nacionālās vai līdzīgas pašidentifikācijas klātbūtnes, kura, taisnību sakot, ir milzīga muļķība, tātad neesmu citplanētiešu paaudzes cilvēks.
Un tas nenotiks tik ilgi, kamēr pasaulē būs tie, kuri slaktē citus plikas idejas vārdā.

Šogad ir gara un skaista lietus sezona. Līst katru dienu, ir smuki karsti un smuki mitri.
Viss zied, smaržo, bet vēl nav vasaras karstums klāt, arī kukaiņu mākoņi nē.
Šeit būs lietus sezonas bilde: