Katru nakti ārā dzird zvēra kaukšanu. Pirms gada tā izklausījās pēc slima cilvēka vaimanām, dažreiz pārtapa dienvidu putna balsij līdzīgā, bet nesmukā skaņā. Šovakar tā ir ļoti skaļa smilkstoņa, kura izklausās pēc suņa, bet visu laiku atkārtojas.
Kas tas varētu būt? Kaimiņš tur strausus un diezgan neveiksmīgi to slēpj?

Tā viņš ir.
Pirms laika dzīvē uzradās Megu. Noteikti nav no tām, ar kurām var runāt par visu ko cauru nakti smejoties, nav no tām, kurā var samīlēties līdz saprāta zušanai, bet ķīmija tomēr notika.
Tieši pateicoties viņai es iepazinu klasisko baletu, klasisko mūziku un vizuālo mākslu. Mūsdienās "klasiskais" vārds vispāri tiek aktīvi noniekots, bet izskatās, ka bez tā tomēr nekas nenotiek. Klasika ir izglītības pamats un bez tās nav iespējams pilnīgi saprast un, jo vairāk, veidot to jauno un moderno.
Nesen aizgāju uz Tokijas operteātri skatīties baletu ar Carmina Burana - tas noteikti ir iespaidīgākais ko esmu redzējis vispāri ever. Iespējams, ka pat labāks par tā paša teātra e=mc2 baleta iestudējumu. Manuprāt, tieši japāņi ir labākie dejotāji kuri spēj dejot Carmina Burana tematus, jo tos nesaista rietumnieciskās dogmas un morāle, nav pārāk jāpiedomā pie erotisma.
Gribās par to ar kādu parunāt... un... un... izrādās, ka tuvāko paziņu loku tas nemaz neinteresē.
Viens pats staigāju turp un atpakaļ pa Tokiju, skatos uz cilvēkiem apkārt un gribu ar tiem parunāt, lai ir interesanti, lai ir aizraujoši.