Jāsāk, laikam, ar to, ka šodien uzsniga tik daudz sniega, cik neesot bijis jau 45 gados - t.i. bišku pāri 20 cm. Nu, kas tiesa, tas tiesa, vismaz visus 7 gadus ko esmu šeit tādu sniega daudzumu Tokijā redzu pirmo reizi. Cerams, ka rīt nokusīs.

Aizgāju satikt līdz stacijai Megu un izdomājām kopā paēst kariju pie diviem pozitīviem indiešiem, kuri tur tur mikroskopisku bodi un gatavo kariju dancojot un dziedot indiešu dziesmas.
Kamēr ēdām, viens no viņiem pajautāja no kurienes esmu. Viņš katru reizi to jautā un katru reizi nezin kur tā Latvija ir, bet kad pasaku, ka tur arī -30 grādi nav nekāds retums, tad viņam par to ir zili brīnumi un pārsteigums veselai dienai. Šoreiz viņš nekā nevarēja izprast kā latvieši tādā aukstumā vairojas un nemirst.

Kad sākām taisīties prom, viņš pateica, ka šovakar pēc darba aizies pie dieva un pajautās kā tā sanāca, daži cilvēki pasaulē dzīvo tropos un viņiem ir visāds ēdiens un silts laiks un nav ne par ko jāuztraucas, bet citi dzīvo sniegā un ledū un pārtiek no ziemeļbriežiem vien. Un ļoti gribot zināt atbildi. Kas to lai zina ko viņam dievs pateiks?

Sniegavīrs japāņu valodā ir "jukidaruma", kur "juki" ir sniegs un "daruma" ir Bodhidharma.

Bodhidharma bija sens budistu mūks, kurš esot meditējis tik daudz, ka viņam nokrita nost rokas un kājas un palika tikai rumpis un galva. Tāpēc japāņu sniegavīram ir tikai divas bumbas, nevis trīs, kā mūs bērnībā mācīja.