Esmu galīgi gļukains.
Šorīt pamodos, uz pulksteņa pus desmit no rīta, domāju "ā, jabai!", apģērbjos, nomazgāju seju un eju ārā. Pa pagalmu ejot jūtu, ka saules leņķis nu nav tāds, kāds parasti ap šo laiku, ir stipri klusāks un mājas pārvaldnieces istabai garām ejot varēja just tās pārvaldnieces smaržu, kas arī nav tipiski, jo viņa beidz darbu tā ap deviņiem no rīta un pazūd.
Izvilku mobilo pačekot ko tur draugi tvīterfeisbukinstagramā sarakstījuši un skaidri redzu 8:32 AM uz pulksteņa. Gadās. Eju atpakaļ mājās, smuki gatavoju kapiju, sviestmaizes un velku futonu uz balkonu ārā, lai žūst saulē.
Šovakar pārnākot mājās kaut ko pačekoju internetā, kaut ko padzēru un attapos uz grīdas jau 3 no rīta. Tūlīt iešu dušā un, laikam, tālāk gulēt.

Japānā, it īpaši tās dienvidos, ir izplatīts augs, kuru sauc gōya. Izskatās pēc ļoti un ļoti kroplīga milzu gurķa. Garšo pēc pelašķiem bet esot ļoti veselīgs.
Pirms laika bija jākopj cilvēku gōyas plantācija katru vakaru to laistot - pats augs ir vairākus metrus garas gurķveidīgas liānas kuras lieto ūdeni vairāk nekaa slavenā Hruščova kukurūza (200l dienā ja tic dārzkopības grāmatai Anno 1970).
Kad gōyas saimnieki bija atpakaļ, tie paziņoja, ka daudzi augļi esot uzsprāguši. Tā es atklāju vēl vienu gōyas īpašību - kad tie šausmīgie gurķi nogatavojas, tie sprāgst un izmētā apkārt koši sarkanas sēklas. Biohazard.
Un vakar no tās mūsu koptās gōjas tika pagatavots gōya čanprū, kas ir slavenākais pēc vēl vairāk slavenā raftī ŗūķūjiešu virtuves ēdiens.
Garšoja tā gōya lieliski. Gribu vēl.