Uz Tõyoko līnijas ir stacija, kur viss ir otrādi, visi virzieni arī uztveras uz otru pusi. Un tur ir pat sajūta, ka tavs ķermenis un viss netaustāmais apkārt nav viena substance, bet ir dažādos polos. Un vēl es tur redzēju sapīpējušos cilvēkus.

Es nedomāju, ka sievietēm un vīriešiem jābūt vienlīdzīgiem sabiedrībā un uzskatu, ka cīņa par dzimumu vienlīdzību ir vienkārši pieres šauruma pazīme. Pasaulē un it īpaši cilvēku attiecībās ir daudz vairāk dimensiju, vairāk nekā viena, bet sarunas par dzimumu vienlīdzību notiek vienā dimensijā - tie, redz, atrodas augstāk un tās zemāk. Tā nav. Ja skatās nevis vertikālajā plaknē, kur nav nekā izņemot zemāk un augstāk, bet trīs plaknēs uzreiz, tad bilde mainās, nav vairs ne apakšas, ne lejas, ne priekšas, ne aizmugures. Un tas, ka divi punkti atrodas dažādās vietās nemaz nemaina to saiti, kas ir starp viņiem. Katra punkta pozīcijai ir savas priekšrocības un savi mīnusi, bet neviens nav izdevīgākā pozīcijā. Viss ir relatīvs. Vīrietim ir vīrieša loma, sievietei - sievietes loma. Tas nav jānolīdzina, daba to ir harmoniski izveidojusi.
Un, beigās - ja sievietes būtu pilnīgi tādas pašas kā vīrieši, tikai ar fizioloģisku atšķirību, man nebūtu nekādu problēmu mīlēt vīrieti, jo abi dzimumi būtu baudāmi vienādi.
Līdzenumos nav skaistuma.

Aizbraucaam liidz Ryogoku, tur bija tumshs un milziigs, aizveerts muzejs. Braucot liidz Ryogoku klausiijos staciju nosaukumos - Hanzoomon, Jimboochoo, Kudanshita... Shai liinijai vinji ir ljoti skaniigi, skan kaa Showa eeras vaardi, vai pat visu eeru kopaa vaardi. Man loti patiik vecie Tokijas muzeji, tur ir iipashs gars un iipashi cilveeki. Izejot aaraa, itkaa visi glabaa vienu nosleepumu un taadu kaa budistu mieru.
Pastaigaajaam apkaart Ryogoku un sumo areenai, forografeejaam Sumida upi un tajaa peldoshus kugjiishus ar sarkanajiem lukturiem. Tie kugjiishi izskataas peec silkjeem vai sairaam. Zaljaam.
Aizgaajaam liidz Akihabarai kaajaam. Pa celjam atcereejos savas pirmaas dienas Japaanaa un to, cik kluss ir Nihonbashi jebkuraa diennakts laikaa, iznjemot sastreegumstundu. Klusums nepazuud pat tad, ja pa celju brauc daudz mashiinu. Akihabaraa eedaam karee un veerojaam aarzemniekus, kuri veeroja muus.
Aizbraucaam liidz Ebisu, kur bez iipasha meerkja izdzeeraam pa 2 kafijas kruuzeem un pa laikam apmainiijaamies ar skatieniem ar blakus seedoshu meiteni oranzhos brunchos un ljoti skaistaam kaajaam, liidz muus izdzina no kafejniicas, jo bija veelu un vinja veeraas ciet, staaveejaam uz ielas un kjeeraam kafejniicas Wifi, pienaaca meitene vaardaa Yae un paluudza bildes un arii aizpildiit anketu.
...
Braukaaju ar velosipeedu ap savu Suenagu, viens skoleens uz velosipeeda ar mani sasveicinaajaas.
Fotografeeju ume vai sakuras ziedus ar telefonu un nosuutiiju bildi Kimichanai, vinja pateica ka taa ir ume.
Aizbraucu liidz Tokijas stacijai, kur gaidiiju 2 stundas. Peec tam paeedu Ebisu apkaartnee Matsuyaa, kura man iipashi nepatiik, bet nebija paaraak lielas izveeles tik veelaa laikaa, pavadiiju koleegji liidz viesniicai. Shibuyaa pienaaca puika ar korejieshu vaardu un paluudza lai es esmu vinja modelis. Nopietnu sejas izteiksmi zem mana vaarda rakstiija mazsaprotamus ciparus un arii augumu - 175. Iisteniibaa, tikai uz 4 centimetriem kljuudiijaas, perfekts acumeers. Maruko stacijaa pamaniiju ka driiz buus peedeejais vilciens un pabraucu garaam savai stacijai, jo klausiijos muuziku un neodmaaju neko. 10 minuutes gaidiiju vilcien stacijaa, kur dziivo Emiko, ar kuru kopaa ir tik komfortabli - nepaziistams draugs. Kaadeeiz ar Emiko mees bijaam kinoteaatrii un man bija sajuuta, ka mees esam kaa preceets paaris, bet man nebija ne mazaakaas tieksmes pret vinju, vienkaarshi bija komfortabli.
Eedu mandariinus un 2 stundas vaartiijos pa futonu nespeedams iemigt, jo bija karsti.
Shoriit dzeeru teeju, kas palika no Kittchon un Mori-sana piccas paartija un eedu kruasaanus, kurus nopirku vakar tai stacijaa, kur viss ir otraadi. Mandariinus arii tur.