Šovasar biju Kansajā un tas trips ielika man dvēselē kaut-kādu svētu mieru un spēju klausīties pasaulē. Klausīties, laikam, nav īstais vārds, jo ausīm ar to ir maz sakara. Tur to sauc par budismu, bet īstenībā jau vienalga kā to nosauc, vai ne.
Pirms dažām dienām atklāju sev Mandalay, kuri nekā negāja pirms tam un ļoti labi der tagad, arī mierīgi.

Īstenībā, ja izdodas saglabāt to smuko sajūtu, cilvēki uz ielām mazliet paklanās un pasmaida bez jebkāda iemesla, pasaule kļūst labāka.

Hā, gõõ, tu ir super!:D paldies!

Man patīk tas, ka japāņi spēj atlūzt tai vietā un pozā, kur atrodas, mācos no viņiem, ļoti noderīgi, bet dažreiz smieklīgi - sēdi pie datora un hop, iemigi.