Shodien bija baisi japaaniskas pusdienas - tumshaa pazemee, basaam kaajaam uz tatami, zem kondicioniera pie veca koka galda.
Akmens pannaa bija riisi ar zuti un kkaadaam zaaliiteem ar ljoti stipru garshu. Turpat blakus kruuziitee kombucha (pat kjiinietis nevareeja to dzert, bet ar riisiem aizgaaja labi), kura bija jaaizlej paari riisiem.
Akmens kruuziitee garnelju zheleja ar seeneem un zaljaam pupaam. Tas deserta vietaa.

Taads nu ir tas Ebisu rajons, kad izej no sava nedodebesskraapja, uzkaap uz La Breu Avenue, no kuras pa kaapneem nokaap pazemee pie milziiga dzelzs brunjurupucha ar lampinjaam aciis, kur noauj kurpes un pa griidu, kas spiid no pazemes oranzhaa gaismaa, pa pilniigi tumshu gaiteni aizej liidz savam pustumshajam kambarim, kur tevi akmens pannaa, kura sasilda visu to veeso telpu, gaida zutis.

Veca sieviete darbā iemācīja, ka rīsus jāvāra uzreiz lielākā daudzumā, piemēram, trīs glāzes uzreiz, jo tad būs garšīgāk. Tos, kas izpaliek, var ielikt plastmasas kastītē un iebāzt ledusskapī, vēlāk sasildot mikroviļņu krāsnī.
Pamēģināju - tik tiešām, viņai taisnība. Ja rīsus vāra mazā daudzumā, vienai ēdienreizei, tad garša nav tik laba.