Man tiešām nebija skaidrs kāpēc mobilajā Japānā ir vajadzīgs GPS, līdz radās vajadzība aiziet no vienas stacijas līdz otrai kājām, jo vilcienu laiks jau bija beidzies. Kas to varēja zināt, ka man nebija ne jausmas uz kuru pusi iet? Ir jau vienkārši, kad ir tikai viens ceļš, kuru tu redzi, Japānā ir savādāk. Tādos gadījumos tie GPSi ļoti palīdz.
Un vēl piepildījās mans vecais un dīvainais sapnis - pastaigāt naktī pa Meguro, aiziet līdz Meguro upei, ar to itkā pietiktu.
Šonakt tur biju, tā upe tiešām izskatās tik melna, kā dažu japāņu acis - kaut kas koši mirdz, bet melns.

Jā, un ar Kanagawu man attiecības kaut kā nepavisam uzreiz izveidojās labas. Ar Tokiju gan. Pēdējā laikā Kanagawa, visas tās vietas, šķiet vairāk kā mājīga. Tokija ir savādāka, tīra, skaista un kaut kas turpat vai maģisks vīd gaisā.

Šibujā bieži ietusē fašisti un kauko muld skaļruņos; ceļabiedrs nodziedāja Izraēlas himnu tiem pretī.