Aizgāju pastaigāties viens pats pa Tokiju.
Sākumā gāju kājām no Ebisu uz Šibuju, tur nu gan pilns ar atmosfēriskām vietām, dažviet smaržo pēc tikko sazāģētiem dēļiem, pēc svaigi nopļautas zāles, pēc ķiplokiem un gjõzas, ir skaisti un silti.
Vēlāk braucu uz Ginzu, redzēju krievus, mīļi sasveicinājos ar viņiem, šie pagāja garām, tad aizgāju staigāt zigzagiem pa Ginzas ielām. Uz katra soļa tur ir sajūta, ka šīs vietas varenība ir palikusi pagātnē vai arī ir nākotnē, bet ne tagad, Ginza guļ iemigusi.
Vienā šaurā-šaurā, tumšā ieliņā gāju sabozies, jo bija auksts un mitrs, es vienā kreklā, tad pēkšņi radās sajūta, ka es šeit gribētu dzīvot, tik mājīga un silta, ļoti ātri un strauji. Nepagāja ne pāris sekundes kā uzgāju mazu-mazu džindžu, kas paslēpusies starp kokiem pie mājas stāvēja aizvērta ciet ar akmens vāverēniem sānos.
Iesitu plaukstas divreiz un nu, izskatījās, ka šīs dienas mērķis ir sasniegts.

目＋↑＝ＦＲＩＥＮＤ

Diezgan daudz kas pagajušnakt man notika pirmo reizi, man bija bail no mokusacu, bet tagad gandrīz vienalga.
Kolēģi rīt sauc uz Maid cafe, es nemaz negribu iet, labprātāk aizbrauktu viens pats uz Yokohamu, vienkārši neredzu citus ceļus rītdienai. Interesanti, cik daudz cilvēku tur ir nojūgušies? Yokohama diezgan spēcīgi saspiež smadzenes nesaprotamā virzienā, tā ir viena no pasaules dīvainākajām vietām.

Jā, un par to vakardienas nakti. Ir interesanti ar ko tas beigsies, jo tiem cilvēkiem nav ne jausmas kāpēc mēs ar viņām negulējām. Vilcienā es centos pateikt visu, lai viņām pielec, bet nu kā jau gadās, verbālais atsitas pret sienu, neverbālais ir OK.

Es, laikam, izdarītu tāpat.