Alekss aibrauca uz Izraēlu un tagad mēs katru dienu pusdienojam bez apaviem un gaļa mums ir labi ja vienu reizi nedēļā. Turklāt, mēs vairs neejam uz Zest, man visu laiku likās, ka Zestā gaisā virmo kaut-kas liels un nesaderīgs ar manām iekšām. Un arī "Irassaimasē" viņi kliedz tik skaļi, ka tas ir hm...
Ieva, kas aizrauca uz Osaku, neparādās draugos, neparādās Tokijā, neparādās nekur. Man pat ir mazliet bail, ka ar viņu kas varēja notikt. Bet ja notiktu, tad jau visa Japāna zinātu. Turklāt viņa nav nekāda Ieva. Bet paldies viņai par 品. Es jūtu absolūtu laimi.
Ja stāvoklis, kad nav domu, ir meditācija, tad tagad es to daru katru dienu divdesmit minūtes, ejot uz mājām. Pēc tā ceļa ir vēl viena laimes lēkme un nogurums aiziet.

Skan smieklīgi, bet tā sajūta, kad asinīs ir daudz vīriešu hormonu, bija gandrīz aizmirsta.
Kļūstu pat nedaudz agresīvs, riju šokolādi, straujām kustībām salieku papīrīšus vienu uz otra.

Pateicu, ka neko nesolu, bet tagad pat tad, ja Tokija salūzīs divās daļās, man būs jātiek plaisai pāri un jāizdara solītais.